Jānis Uh, nu ir gan laiciņš, draugs gudri nosaka. Zeme ar debesīm griežas kopā. Laikam jau raganām kādi svētki. Bet es kā apburts stāvu sniega klaida vidū un klausos vēja simfonijā.
Jānis
Uh, nu ir gan laiciņš, draugs gudri nosaka. Zeme ar debesīm griežas kopā. Laikam jau raganām kādi svētki.
Bet es kā apburts stāvu sniega klaida vidū un klausos vēja simfonijā. Vai tā tiešām ir simfonija? Sniega pārsliņas dejo tik jauki, it kā tās būtu diskotēkā un tur spēlētu labākais dīdžejs pasaulē. Tās jautri griežas dejā un tad sēžas uz zemes atpūsties. Pastiepju roku, un dažas pārsliņas nosēžas man uz plaukstas. Pēc brīža uz rokas paliek ūdens pilītes. Žēl, bet jauki! Un es atkal saklausu vēja aurus un redzu pārsliņu deju.
Te vējš spēji iesviež man sejā sauju sniega un sauc:
Attopies, sapņotāj! Es varu vēl vairāk, ja šīs sniega saujas tev par maz! Aiznesīšu tevi kā sniega pārsliņu un nometīšu, kur gribēšu.
Pamēģini vien! es attraucu.
Vējš piepūšas kā bura un spēcīgi mani sašūpo, tomēr pacelt nevar.
Re nu kā! es šim uzsaucu.
Bet vējš jau skrien tālāk pa sniega klajumu un auro:
Gan jau! Gan es tevi, sapņotāj, aiznesīšu kopā ar tavām draudzenēm sniegpārsliņām.
Un tā trakais vējš aurodams aizskrien, aiznesdams līdzi sniega virpuļus.
Jānis
