Tikai muļķis dzīves laikā nemainot uzskatus, vēl jo vairāk – ja tas pašam izdevīgi. Pēdējā mēneša laikā dzirdēts gana daudz skaļu paziņojumu, ko ar Tālavas taurētāja cienīgu vērienu sludinājis bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.Vairs nevienam nav noslēpums, ka nākamā kaprīze šā darboņa dienaskārtībā ir nokļūt galvaspilsētas mēra krēslā. Tā kā daži labi eksministra politiskajam grupējumam tuvu stāvoši «rūķi» ne mazāk skaļi paziņojuši par ambicioziem nodomiem mūsu pusē, būtu vērts palūkoties, ar kādiem vilinošiem saukļiem operē vadošais politikas «buldozerists».«Pašvaldību tirgos jāaizliedz pārdot ārzemēs ražotas preces,» deklarē galvaspilsētas rātskunga ķēdes tīkotājs. «Noskatījāmies, kā lietuviešu ķēde ienāca un izveidojās, bet paši savu neizveidojām,» skandē politiķis.Viss būtu jauki, ja vien šīs «rūpes» nešķistu kā mēģinājums sēdēt špagatā uz diviem pārdesmit metru attālumā novietotiem krēsliem. Savulaik dižveikalu biznesa velkoņi Latvijā bija Šlesera sadarbībā ar troļļu zemi tapinātie tirdzniecības monstri, kas pircēju pūļus vilināja ar it kā zemākām cenām. Turklāt ne velti tas pats Šlesers no tirgus nojumēs salstošajiem izpelnījās epitetu «mazo tirgotāju bieds».«Vairs nevienu ārvalstu preci [tirgos]…» kategoriski paziņo politiķis. Vai tiešām cilvēks, kurš lepojas ar biznesā sapelnīto kapitālu un milzu pieredzi valsts lietās, nesaskata elementāru sakarību? Komersants, kurš tirgus teritorijā pārdod vienalga kur ražotus zābakus, vešiņas vai «humpalas», nodrošina gan iztikšanu sev, gan savu ieņēmumu tiesu pašvaldībai. Ja, meklējot balsis zemnieku pūlī, šī ābeces patiesība tiek apzināti klusināta ar varaskāres taures skaņām, tad šādi «politmuzikanti» ir pēdējais, kas nepieciešams Latvijai.
