Ozoliņu ģimene Vircavas pagastā jau piecpadsmit gadu papildus nopietnai saimniekošanai graudkopībā audzē arī zosis un pīles.
Ozoliņu ģimene Vircavas pagastā jau piecpadsmit gadu papildus nopietnai saimniekošanai graudkopībā audzē arī zosis un pīles. Sākotnēji nelielais ganāmpulks nu izvērties vairākos simtos un ne tikai nodrošina lielo dzimtu ar putnu gaļu, bet arī piesaista tūristu un citu apkārtējo ļaužu uzmanību.
Kad “Ziņas” pagājušajā ceturtdienā krēslainā pēcpusdienā ieradās mājās “Līvi”, turpat Vircavas upes krastā enerģiski sakliedzās daudzi desmiti zosu. Lielajā barā nepamanītas nevarēja palikt arī pīles.
Saimnieks Jānis Ozoliņš, izrādot putnu novietnes, stāsta, ka sākumā audzētas tikai zosis. “Vēlāk dēls atveda arī Indijas pīļu pāri, un pašlaik saimniecībā ir apmēram divi simti pīļu un nedaudz vairāk par simt zosīm,” teic J.Ozoliņš. Viņš uzsver, ka putnus neaudzē tirgum, bet gan pašu patēriņam. Vairāki simti pīļu un zosu ik dienas ierobežotā teritorijā mitinās upes krastā, tāpēc uz tām interesanti palūkoties arī vircavniekiem un pat ārzemju tūristiem. Cāļi šķiļas inkubatorā
Putnu turēšanas sākuma periodā saimnieks pēc cāļiem braucis pat uz Aglonu, jo pašu saimniecībā zoslēnus nav izdevies izperināt. Tad no Latgales atvests pat simt putnēnu. Vēl braukts arī uz Lietuvu, kur tos iegādāties varēja būtiski lētāk. Tagad jau sešus septiņus gadus Ozoliņa kungs pīlēnus un zoslēnus perina inkubatoros. “Pavasarī darbs ir milzīgs! Paši atlasām kvalitatīvākās olas, tad no aprīļa līdz pat jūnijam var šķilties cāļi, lai līdz rudenim tie paspētu pieaugt,” stāsta J.Ozoliņš.
Baro ar graudu atsijām
Ūdensputnu barošanai izvēlēts ekonomisks materiāls. Tā kā Ozoliņu ģimenes jaunākās paaudzes pārstāvji nu saimnieko jau vairākās zemnieku saimniecībās un nodarbojas ar graudkopību, pēc ražas tīrīšanas iegūtās atsijas – nestandarta graudi (šķelti, pavisam lieli un ļoti mazi), nezāļu sēklas un citi piemaisījumi – ir putnu pamatbarība. “Tīrītājs ieprogrammēts tā, ka laukā nāk pat lieli graudi,” atklāj Jānis un piebilst, ka ūdensputnu guzām ļoti noderīgas ir arī nezāļu sēkliņas. Ganāmpulks gada laikā “noēdot” pat vairāk nekā desmit tonnu atsiju.
Zosis un pīles visu gadu pavada vai nu laukā, vai nesiltinātā nojumē. “Kādreiz padomju laikā bija strikti noteikts, ka mājputniem jānodrošina silta mītne, tomēr nu jau vairāk nekā desmit gadu pierādījies, ka ūdensputni ļoti labi jūtas pat tad, ja ārā mīnus 25 grādu sals. Pakaišiem gan jābūt, lai kājas nesalst.”
Nedrošību rada putnu gripa
Lai gan putnu laukums ir nožogots un saimnieks gatavs pat nodrošināt, lai zosis un pīles nevarētu izkļūt ārpus nojumēm, uz jautājumu, vai nebaida iespējamais putnu gripas uzliesmojums, J.Ozoliņš atbild: “Nu nejūties labi, ja tev tas ganāmpulks, par putnu gripu katru dienu raksta prese. Jūtos kā tāds ķīlnieks!”
Pagaidām gan saimnieks domā, ka ziemā mūsu valstī slimības uzliesmojums nav gaidāms, bet pavasarī līdz ar gājputnu atgriešanos gan jābūt uzmanīgākiem. Līdz šim novērots, ka Vircavas pusē pie vietējām zosīm savvaļnieces nenolaižas, vien pa kādam gārnim uzrodoties ligzdošanas laikā. Arī meža pīles manītas, bet tās “noēdot” lapsas.
Ozoliņu ģimenē Mārtiņa nav, tāpēc arī šie svētki nedaudz palikuši novārtā. “To zosi vai pīli “provēt” sākam, kad tuvojas Ziemassvētki, šo svētku vakarā gan putna cepetim obligāti jābūt galdā,” teic J.Ozoliņš. Pēc saimnieka teiktā, laiks no Mārtiņiem līdz janvārim esot īstais putnu kaušanas laiks, jo jau februārī martā tie zaudējot svaru.
Tā kā jau krēslo, bariņš šķietami nopietnu zosu dodas uz nojumi. “Viņas māju zina!” nosmej saimnieks, un novembra pustumsā jaušami balti zosu tēli, kas aizvien savstarpēji saklaigājas.
