Nevaram pasauli pārveidot. Varam veidot. Sākot ar sevi. Ja šis process ir apzināti sākts, pārveidojoties pašiem, aizraujam līdz arī citus. Un pasaule kļūst labāka. Par vienu darbu, vienu vārdu, vienu smaidu un atbalstu kādam, kam tas nepieciešams.
Nevaram pasauli pārveidot. Varam veidot. Sākot ar sevi. Ja šis process ir apzināti sākts, pārveidojoties pašiem, aizraujam līdz arī citus. Un pasaule kļūst labāka. Par vienu darbu, vienu vārdu, vienu smaidu un atbalstu kādam, kam tas nepieciešams. Tāds ir arī organizācijas “Jaunatne ar misiju” (JAM) virsuzdevums. Varbūt viena no lielākajām šodienas “kristīgajām kļūdām” ir dziļā lēnprātībā skatīties katram uz savām, savas draudzes, savas konfesijas vajadzībām. Kāds gudrs cilvēks nesen teica – Jēzus nāca nodibināt savu valstību Dieva spēkā, bet cilvēki izveidoja “Kristus administrāciju” savu ambīciju dēļ. JAM tam tiek pāri.
Desmit dienas JAM Kristus mācekļu skolas praktikanti no Dānijas pilsētas Šeletas pavadīja Jelgavā, apmeklējot pansionātus rajonā, psihoneiroloģisko slimnīcu, atsevišķas bērnu iestādes, cietumus. Grupas sastāvā bija norvēģi, dāņi, holandieši un rumāņi. Pirms ierašanās Jelgavā viņi darbojušies Cesvainē.
Grupas vadītāji Ole un Kārena Andersoni 17 gadu strādājuši sociālās aprūpes centrā. JAM Kristus mācekļu skola bija ticības solis. Beigšanas prakse pērn risinājusies Kairā. Tur Ole un Kārena pavadījuši 11 nedēļu. Šī ir pirmā prakses grupa, kuru viņi pārstāv kā vadītāji. Viņu aicinājums ir strādāt ar ģimenēm.
Šeletas mācību centrā programmā nozīmīga vieta ierādīta tēmai par ģimeni, laulāto attiecībām. Paralēli vecāku mācībām tur notiek skola bērniem. Iekārtots bērnudārzs. Prakses laikā arī viņi atbilstoši savām spējām iesaistās kalpošanā. Jelgavā rosījās astoņas dāņu skolas ģimenes – 16 pieaugušo un 16 bērnu.
Misionāri baudīja “ekstras”
“Bijām pārsteigti par atvērtību, atsaucību un ieinteresētību Cesvainē. Katru dienu nodarbojāmies ar bērniem, spēlējām futbolu, veicām praktiskus darbus. Jelgavā kalpošana notika cietumos, pansionātos, slimnīcā, bērnu nometnē. Visur mūs uzņēma ar laipnību. Par to esam pateicīgi. Arī par gardo ēdienu un labajiem dzīves apstākļiem. Mums bija viss, lai justos labi, – sporta zāle, ēdamzāle, karstais ūdens,” atzīst Ole. Jāpiebilst, ka bez šīm “ekstrām” misionāriem būtu krietni grūtāk, jo mazākajiem bērniem vēl nav nosvinēta dzīves jubileja ar vienu sveci tortē, bet tīņiem tik ļoti nepieciešams arī pasportot.
“Latvija ir lieliska vieta. Ja nebūtu valodas barjeras, te būtu ļoti viegla kalpošana. Esam saņēmuši vairāk, nekā gaidījām. Dosimies mājās, bet Latvija paliks mums sirdī. Un es noteikti gribētu šeit atgriezties,” piebilst Kārena.
Nākamgad martā laulātais pāris atkal pulcinās ģimenes Šeletā, lai pēc tam dotos ārpus. Līdz šim ģimenes kalpošanas mācības Dānijā JAM centrā organizētas divas reizes pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē.
Kalpošana Jelgavā un Cesvainē atšķirīga
Grupas vadītājs no Latvijas kurzemnieks Jānis Ēcis, raksturojot grupu, kasa zodu. Nav runātājs, bet gan lietpratīgs darītājs. Reizi gadā kopā ar sievu Kristīnu viņš uzņem vismaz vienu šādu vienību. “Grupa kā grupa. Ir atšķirība starp to, kā misionārus sagaida mazās pilsētās un kā lielās. Cesvainē mūs saņēma atplestām rokām. Tur grupa atstāja ļoti lielu iespaidu. Bija kontakts ar visām vietējām draudzēm. Iesaistījāmies dažādos pasākumos. Visa pilsēta zināja par viesiem, cilvēki bija atvērti. Te ir citādi. Attieksme nedaudz atturīga. Varbūt tāpēc, ka iniciatīva nenāca no “augšas”, bet no “apakšas”. Katrai draudzei ir savi kontakti, savas aktivitātes. Kas tie par misionāriem? Vai mums viņi vajadzīgi? Tomēr tik un tā cietumos, pansionātos un citur, kur bijām, saņēmām fantastisku atsaucību.”
Ar vēlmi doties misijā
Kristīna Ēce kopš JAM nodibināšanas Latvijā ir šīs organizācijas viceprezidente. Kalpojusi 13 valstīs. “Tālākie punkti: austrumos – Krasnojarskā, dienvidos – Ēģiptē, ziemeļos – Murmanskā, rietumos – ASV. Viņa stāsta, ka misijas centri vienoto pamatvērtību dēļ daudz neatšķiras. Savukārt ārpus JAM centriem gūtā pieredze ir ne mazāk nozīmīga. Īsi tas ir apmēram tā – Eiropā laiks ir svarīgs, Ēģiptē – mazsvarīgs, Krasnojarska pārsteidz ar viesmīlību, bet pie rietumniekiem – ja nepaprasīsi, nedabūsi. Tiekoties ar cilvēkiem jādomā par žestiem.”
Kristīna pārliecināta, ka Latvijā draudzes joprojām diezgan maz domā par misiju un nereti ir piesardzīgas pret JAM. Šī organizācija nav kaut kāda atsevišķa netradicionāla konfesija vai reliģisks virziens. Tajā satiekas cilvēki no dažādām draudzēm ar vēlmi darboties misijas laukā. “Es, piemēram, esmu Rīgas Jēzus luterāņu draudzes locekle un strādāju šajā jomā ar mācītāja Erberta Bikšes svētību. Visi, kas darbojas JAM, ir kādas draudzes locekļi.”
Būts vistālākajos nostūros
Organizācijas darbība, kurai mācību centri ir aptuveni 190 pasaules valstīs, sākusies 1960. gadā. Tā darbojas 47. gadu, un misionāri apmeklējuši vistālākos pasaules nostūrus. “Lorens Kanninhems, nodibinot JAM, spēris radikālu soli. Sešdesmitajos gados ASV par misionāru varēja kļūt tikai cilvēks, kam bija vismaz divas augstākās izglītības (viena teoloģiskā) un vismaz piecu gadu kalpošanas laiks draudzē. Lorenam bija vīzija sūtīt misijā jauniešus ne tāpēc, lai konkurētu ar ilgtermiņa misionāriem, bet lai palīdzētu. Jaunatne ir dedzīga, viegli pielāgojas. Sākumā daudzi to nepieņēma, bija bailes, vai jaunieši spēs saprast kultūras atšķirības. Stratēģija izrādījās veiksmīga,” atzīst Kristīna. Kanninghems sarakstījis četras grāmatas. Divas tulkotas latviski, viena vēl gan nav izdota.
Koris ir viens no atmodas elementiem
Viena no radikālu kristiešu brīvajām interpretācijām, ignorējot kontekstu, ir teksts: “Kristū nav ne jūda, ne grieķa…” Ar to it kā noniecinot savu latvisko identitāti. Kristīna, paldies Dievam, ir latviete, kura izprot nacionālās identitātes nozīmīgumu. “Jā, es noteikti esmu latviete. Ja paskatāmies vēsturē, kā neatkarīga valsts esam tikai 37 gadus. Esam bijuši ilgstoši apspiesti. Daudz tautu gājušas bojā apspiestības rezultātā. Bet mūsu tautu Dievs ir uzturējis, un esam saglabājuši savu valodu, kurai stimulu attīstīties deva arī vairāk nekā pirms 300 gadiem E.Glika latviski tulkotā Bībele. Tauta ir apdāvināta ar muzikalitāti, darba tikumu (padomju laikā gan panīcinātu), estētiku.”
Kristīna kopš 2000. gada dzied Valdemārpils korī “Akords”. “Tā ir latviešu mūzika, kas man patīk. Koris ir viens no atmodas elementiem. Dziesmai liela nozīme bijusi kā pirmajā, tā otrajā atmodā.” Otra viņas brīvā laika aizraušanās ir orientēšanās sports. Tajā iesaistījies arī vecākais dēls Pēteris.
Jānis un Kristīna pārliecināti, ka ģimene var būt stipra, ja abiem ir viens un tas pats aicinājums. Viņu puikas Pēteris un Filips misijā kopā ar vecākiem devušies jau dažu mēnešu vecumā.
