Zinātne iespraucas arvien tālākos Kosmosa apcirkņos, liekot uzdot jautājumu par Dieva «izspiešanu» no universa vai atklāsmi jaunā veidolā.
Zinātne iespraucas arvien tālākos Kosmosa apcirkņos, liekot uzdot jautājumu par Dieva «izspiešanu» no universa vai atklāsmi jaunā veidolā.
Nikolajs Koperniks, Johanness Keplers, Galileo Galilejs, Džordāno Bruno – šos vārdus saista ar jauna pasaules uzskata veidošanu. Izstumjot Zemi no Visuma centra, zinātnieki «apgāza» valdošo pasaules uzbūves modeli.
Sākotnēji baznīca atbalstīja astronomijas attīstību. Koperniks bija kanoniķis un vienu no saviem darbiem veltīja pāvestam Pāvilam III. Keplers Visuma pētniecību izprata kā kalpošanu Dievam. Tomēr Galileo Galilejs jau bija spiests vai nu izvēlēties sārtu, vai arī atteikties no sava heliocentriskā pasaules modeļa. Pēc baznīctēvu domām, zemei bija stingri jāstāv savā vietā, nevis jāgriežas ap Sauli, kas līdzinātos Dieva zaimošanai. Galilejs atlikušās dzīves dienas pavadīja mājas arestā, turpretim Bruno tā vietā, lai atteiktos no savām idejām par universa bezgalību un neskaitāmām planētām tajā, 1600. gadā izvēlējās degošu žagaru kaudzi.
Pēc Darvina evolūcijas teorijas teologiem arvien vairāk vajadzēja respektēt dabaszinātnieku uzskatus. Angļu zinātnieks Īzaks Ņūtons, būdams dziļi reliģiozs, pasauli tomēr skaidroja «mehāniski», Dievam atvēlot tādu kā pirmtēva – lietu kārtības iedibinātāja – lomu. Savukārt franču fiziķis Pjērs Simons de Laplass, atbildot uz Napoleona jautājumu, kādu vietu savā Saules sistēmas izcelšanās teorijā viņš atvēlējis Dievam, teicis, ka šāda hipotēze viņam neesot nepieciešama.
Zinātniskajā pasaules skatījumā joprojām ir daudz balto plankumu, kurus biežāk mēdz pamatot ar izziņas teorijas īpatnībām nekā ar iespējamām Dieva slēpšanās vietām. Zinātnei līdz šim pārāk ātri izdevies piepildīt šos «caurumus» ar zināšanām. Vienu no pēdējām «avārijas» izejām 1951. gadā piedāvāja pāvests Pijs XII, piedēvējot Lielajam Sprādzienam dievišķu dabu, atgādinot, ka beļģu fiziķis un mācītājs Žoržs Lemetrs jau 1927. gadā, pamatojoties uz Einšteina relativitātes teoriju, izteicis pieņēmumu par universa tapšanu no «pirmatoma».
Mūsdienās kosmologiem un fiziķiem jau ir visai noteikts priekšstats par to, kas noticis vienā miljardajā sekundes daļā pēc Lielā Sprādziena, tomēr vēl aizvien nav apkopojošas teorijas. Priekšlikumu netrūkst, taču tie vēl nav pietiekami argumentēti. Kā atzīmējis viens no mūsu gadsimta ievērojamākajiem zinātniekiem Stīvens Hokings, teorijai, kas ļautu izskaidrot universa uzbūvi kopumā, būs tālejošas sekas izpratnē par Radītāju. Turpretim tā sauktajiem kvantu kosmologiem, lai dziļāk izzinātu, kā no amorfa kvantu vakuuma tapis universs, nav nepieciešams «pirmierosinātājs».
Pagaidām moderno dabas zinātņu kontekstā nav iespējams skaidri formulēt tā saukto dabas likumu jēdzienisko saistību ar citām intelektuālās darbības jomām. Daudzi kosmologi uzskata, ka šie dabas likumi līdzīgi Platona idejām ir neatkarīgi no fiziskās realitātes. Vācu fiziķis Hanss Pēters Dūrs uzskata, ka arī fiziķiem ir vajadzīgs Dievs, tikai viņi Radītāju izprot citādi. Radikālu uzskatu pauž amerikāņu fiziķis Frenks Tiplers. Ikvienam, kas 21. gadsimtā vēlas nodarboties ar teoloģiju, sākotnēji būtu jāstudē daļiņu fizika. Katrā ziņā, lai arī zinātne divdesmitajā gadsimtā daudz paveikusi pasaules un Kosmosa izpētē, aptauju dati liecina, ka pasaules skatījums ar eksaktajām zinātnēm nesaistītiem cilvēkiem nav būtiski izmainījies. Ap 90 procentu amerikāņu tic Dieva eksistencei un aptuveni 70 procentu – nemirstībai.
—
Divas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.
(Imanuels Kants.)
