Kārlis Anitens neļauj kultūras dzīves ierobežojumiem sevi apturēt. Jau kādu laiku kopā ar Līvbērzes amatierteātra aktieriem viņš attālināti strādā pie pavisam jauna formāta izrādes, ko skatītājiem cer izrādīt jau uz Jāņiem.
– Kas jūs atvedis uz Jelgavas novada Līvbērzi?
Ar Jelgavas novadu mana radošā sadarbība ir diezgan sena. Reiz Anita Liekna lūdza, vai es varētu palīdzēt kultūras ļaudīm, un tā mums izveidojās jaukas attiecības. Realizējām vairākus projektus un apmācību programmas, taču tad uznāca “kovid”, un daudzas radošās ieceres apstājās. Kad Līvbērzē atbrīvojās amatierteātra režisora vieta, novads man piedāvāja, vai būtu ar mieru uzņemties kolektīva vadīšanu, un es piekritu.
Esmu daudz ar amatieriem dažādos projektos darbojies, un man vienmēr ir šķitis, ka mēs Latvijā mazliet par zemu novērtējam amatierteātra spējas un iespējas. Esmu bijis dažos pasaules amatierteātru festivālos un redzējis, ka viņi iet mazliet citu ceļu. Kad nāca piedāvājums, es sapratu, ka šī varētu būt laba iespēja pamēģināt paskatīties, vai šo pasaules pieredzi var īstenot arī Latvijā.
– Kāda ir šī pasaules pieredze un citādais amatierteātru ceļš?
Ir jāsaprot, ka amatieri nāk spēlēt teātri ārpus sava darba, viņi nav profesionāli aktieri un nekad tādi arī nebūs. Mēs nevaram gribēt, lai amatieru teātris mums nospēlē klasisku lugu tā, lai mēs visi būtu pārsteigti. Aktieris – tā ir profesija, kur ir miljons dažādu sarežģītu lietu, kas jāmācās gadiem. Savukārt amatieri ir cilvēki, kuriem patīk skatuve, padodas runāt un darboties, tādēļ ir vērts padomāt, ko viņi varētu izdarīt patiešām ļoti labā līmenī un, iespējams, pat labāk nekā tas profesionālis. Pasaulē amatieru teātri ir sava veida sabiedrības problēmu indikatori, un šie tēli, kuros amatieriem ir jāiemiesojas, nav literāri. Tie ir paši dalībnieki tādi, kādi viņi ir.
Mans uzdevums ir atrast to lomu, kurā cilvēks var būt viņš pats. Jā, protams, ar elementiem, ko pieliekam klāt, lai tas būtu interesantāk un spilgtāk. Ja cilvēkam ir jādarbojas un jābūt pašam, tad viņš var šo darbu realizēt bez liekas uzspēles. Gala rezultātā, skatoties izrādi, mums nerodas sajūta, ka neticam tam, kas uz skatuves notiek.
Mēs šobrīd esam finiša taisnē ar pirmo eksperimentālo projektu, tie ir septiņi mazi monostāstiņi, kurus mēs “zoom” ēras laikā viens pret vienu varējām mēģināt. Tagad, kad iespējams tikties ārā, tieši tāpat pa vienam tiekamies un liekam klāt kustību un darbību. Gāja mums sākumā grūti, bet tagad jau esmu ļoti priecīgs un lepns par rezultātu, visi aktieri man ir burvīgi.
– Kas bija galvenās grūtības, ar ko aktieriem bija jāsastopas?
No šiem aktieriem, kuriem visu laiku ir likts spēlēt vienā manierē, tagad es prasu pavisam ko citu. Kolektīvam tas bija liels izaicinājums, jo tas ir pastāvējis jau diezgan ilgu laiku ar savām iestrādēm un tradīcijām. Es tā arī teicu, ka varu piedāvāt kaut ko jaunu, ja jums tas ir interesanti, tad ejam.
Tie ir radoši meklējumi, kā būt uz skatuves absolūti patiesam un izdzīvot to notikumu, par ko viņš tajā monogabalā stāsta. Mana vislielākā vēlēšanās ir, lai tas, ko darām, ir absolūti ticami un lai skatītājs, skatoties šos septiņus stāstiņus, kas, protams, ir jautri un smaidu raisoši, varētu aizdomāties, kā tad ir ar viņu pašu, kā viņš vienā vai otrā situācijā rīkotos.
Tas ir mans radošais eksperiments. Un, kas neierasti amatierteātriem, mums nevajag nekādas dekorācijas, mēs varam to izstāstīt mežā, pļavā, kultūras namā, estrādē, kur vajag. Esam uzlikuši sev plānu, ka ap Jāņiem visam ir jābūt pilnībā gatavam.
– Šķiet, Jāņos mūs sagaida inovatīva pieredze, kas radikāli atšķirsies no kārtējām “Skroderdienām Silmačos”.
Tā ir tā krasi atšķirīgā pieeja, ka mēs neko netēlojam, te nav jārada cits cilvēks. Mēs būvējam tēlu, izejot no aktiera paša. Šis darbs, ko iestudējam, ir saistīts ar milzīgu sevis pētīšanu, mēs apzināti katrs sevī meklējam, kāds es esmu kā cilvēks, un tad mēģinām to parādīt ar zināmām nokrāsām, ko tas konkrētais gabaliņš liek.
Ārzemju amatierteātru festivālos ir redzēti tādi brīnumaini darbi, kurus skatoties nevienu brīdi neienāk prātā doma, ka tas cilvēks nav profesionāls aktieris. Un tas viss ir uzstādījumā, kas uz skatuves viņiem ir jādara.
Man šķiet, amatierteātrim pirmkārt ir jābūt terapeitiskam līdzeklim pašiem dalībniekiem, tam jāpalīdz viņiem augt un pilnveidoties, un, protams, būt kopā un socializēties. Ceļš uz rezultātu ir pilnīgi citādāks un, protams, ilgāks. Es teiktu, ka mums ir izveidojusies kā tāda radošu eksperimentu laboratorija.
– Kā jums, milzīgu pasākumu režisoram, padodas strādāt amatierteātri?
Es nekad neesmu dalījis, ka ir kaut kas svarīgāks un mazāk svarīgs. Vienmēr esmu centies darīt to, ko gribu darīt, un man liekas, ka tikai tā es kā režisors varu sevi bagātināt. Jā, esmu režisējis milzīgus pasākumus krastmalā un citur, bet esmu taisījis arī ļoti mazas izrādes un mazus pasākumus. Ja man pašam tas nebūtu interesanti, es to nekad dzīvē nedarītu. Jau kādu laiku par to domāju, un Dieviņš tur augšā droši vien sadzird mūsu mazās lūgšanas un kādā brīdī piespēlē iespēju. Gribēji? Nu, lūdzu, redz, kur ir, ņem un dari!
Man patiešām vienmēr ir šķitis, ja mēs darbojamies teātrī, kas ir viena no mākslas formām, mums ir jāvar kaut ko sabiedrībai pateikt, nevis tikai rādīt kumēdiņus. Jo mums visiem kopā tā sabiedrība jāveido labāka, un tas ir kultūras un mākslas uzdevums – likt cilvēkiem domāt. Caur smaidu un smiekliem, protams, mēs šobrīd netaisām nekādas drāmas un traģēdijas, bet arī laba komēdija vai humors reizēm ir ļoti iedarbīgs.
– Jūs organizējat arī mācību seminārus kultūras darbiniekiem. Kā sokas, un kādas ir svarīgākās aktualitātes?
Tieši no Jelgavas novada pieredzes, ko guvu, tiekoties ar kultūras darbiniekiem, radās liela programma, kas man ļāva izdzīvot pagājuša gada pirmajā “kovid” vilnī. Es vadīju semināru ciklu par kultūras procesu radošu inventarizāciju. Un ar to es klātienē vai attālināti pabiju 26 Latvijas novados.
Tagad jau kādu laiku esmu Rīgā kultūras pils “Ziemeļblāzma” mākslinieciskais direktors, un esam nodibinājuši Ziemeļblāzmas akadēmiju, kurā turpinām šo sadarbību. Katru nedēļu organizējam dažādu ekspertu un profesionāļu absolūti praktisku lietu seminārus Latvijas kultūras centru darbiniekiem. Kopā tur ir jau vairāk nekā 40 novadu, pāri par 300 kultūras namiem, tostarp arī ļaudis no Jelgavas novada. Tā ir izaugusi par foršu kustību, kur mēs esam savi cilvēki, kas saprot, ka visi esam vienā laivā un neesam cits citam konkurenti. Mums visiem ir vienādas problēmas, un es acīmredzot neesmu baidījies par tām runāt un meklēt risinājumus.
– Ja runājam par kultūras procesu radošu inventarizāciju, kāds tad ir tās rezultāts?
Kopumā Latvijā tas nav ļoti iepriecinošs, bet nav arī traģisks. Valstī nav vienotas politikas, un tas, kā tiek organizēta kultūras dzīve, ir pašvaldību atbildība. Mums pastāv trīs modeļi. Pirmais ir tāds, kurā ir kultūras pārvalde un jebkura kultūras centra darbinieki ir pārvaldes darbinieki. Šāds ir arī Jelgavas novadā, un es teiktu, ka tas ir labākais modelis, jo tad kultūras cilvēkam ir aizmugure, kas palīdz problēmu risināšanā.
Otrajā modelī kultūras darbinieki ir konkrēto pagastu darbinieki un kultūras pārvaldei ir tikai metodiska pārraudzība. Tur situācija ir bēdīgāka, jo lielu lomu kultūras dzīves plaukumā vai, gluži otrādi, pagrimumā nosaka pagasta vadītājs. Un trešais, kas nav ļoti izplatīts, bet šur tur eksistē, ir tāds, ka kultūras darbiniekiem nav vispār nekādas, pat metodiskas pārvaldes, katrs darbojas, kā ienāk prātā. Sāpe ir tā, ka kultūras nama vadītājs pats ir gan direktors un mākslinieciskais vadītājs, gan jurists, mārketinga speciālists vienā personā. Tas noved pie tā, ka kultūras darbinieki izdeg, jo, esot papīru un prasību gūstā, radošumam vispār laika neatliek. Kultūras cilvēks ir palicis viens kā baltais zvirbulis tā pagasta dzīvē, un tā ir valstiska problēma.
Tur, kur pārvaldes ir centralizētas, viņi iet kopīgiem soļiem uz priekšu, un tam ir rezultāti. Neapšaubāmi, ļoti svarīga ir arī katra kultūras darbinieka pieredze, zināšanas, izglītība un atbilstība savam amatam, lai viņš spētu kultūras dzīvi pacelt un uzturēt augstvērtīgā līmenī.
– Daudz esat izteicies par kultūras jomu “kovid” krīzes laikā. Ja īsumā jārezumē, kādā situācijā kultūra šobrīd atrodas?
Es domāju, ka kultūras process, gluži tāpat kā viss mūsu sabiedrībā, ir sašķēlies divās lielās frontēs. Ir gana daudz cilvēku, kas pieņem jaunos apstākļus tādus, kādi tie ir, un meklē jaunas formas, risinājumus un šo sarežģīto laiku pieņem kā radošu, jaunu pavērsienu. Ja tam pieejam tā, tad ir skaidrs, ka arī atradīsim jaunus risinājumus. Es pats arī šobrīd nekoncentrējos uz to, ko nevar, bet gan uz to, ko var, un izrādās, ka var diezgan daudz. Ir jāmeklē jauni veidi, jo nekas vairs nav tā, kā bija pirms diviem gadiem, un, visticamāk, arī vairs nebūs.
Un ir otra daļa, kas cer un gaida, ka viss atgriezīsies, kā bija. Šī pēc savas būtības ir sociālā krīze, kurā pilnībā mainās vērtības un eksistēšanas skalas. Šādā krīzē ir tikai divi varianti – vai nu tu meklē risinājumu, mainies, radi jaunas vērtības un ar tām startē tālāk, vai gaidi, ka tavā vietā visu atrisinās kāds cits.
Kultūrā to ļoti labi var redzēt. Vieni iet un dara, jā, kļūdās, kaut kas nesanāk, bet sabiedrība kopumā piedos. To es redzu pats “Ziemeļblāzmā”, kur eksperimentējam ar daudz ko, ne viss sanāk, bet cilvēki šajā laikā ir krietni saprotošāki, jo redz, ka mēģinām. Bet tiem, kas vienkārši gaida, liktenis varētu būt bēdīgāks, jo neviens nenāks un viņu vietā nedarīs. Pilnīgi noteikti daudz kas vairs neatgriezīsies tā, kā bija, veidosies citas vērtības un skatījums uz to, kā kopā jāpastāv.
Paldies Dievam, es piederu pie tās pirmās grupas, eju un meklēju risinājumus, un izrādās, ka visu kaut ko var izdarīt, nepārkāpjot nevienu aizliegumu. Lai gan arī Līvbērzes teātrī pilnīgi mierīgi varēju teikt, ka mēs neko nevaram. Diemžēl šajā laikā ir gana daudz cilvēku, kas to arī izmanto, algu saņem, bet darīt jau neko nedrīkst, tādēļ jāsēž un jāgaida.
– Un tā gaidīt var ilgi. Joprojām var atrast cilvēkus, kas gaida un cer, ka atgriezīsies padomju laiki, kad viss bija labi un sakārtoti.
Arī Padomju Savienības sagāšanās savā ziņā bija sociāla krīze, protams, ar pozitīvu noti, jo mēs atjaunojām savu valsti, bet mums taču pilnībā izmainījās visas vērtību sistēmas. Ir pagājis 31 gads, un nekas neliecina par atgriešanos, gaidīt ir bezjēdzīgi. Arī saistībā ar “kovid” neviens nezinām, kas būs pēc trim mēnešiem, mēs nevaram prognozēt. Laiks neko nerisina, ir pašam jāmeklē risinājumi. Es esmu sen pārstājis domāt, ka būs tā, kā bija. Es pieņemu, ka tā nekad vairs nebūs, un man ir milzīgs prieks, ka tajos laikos es taisīju milzīgus pasākumus. Man ir, ko atcerēties un par ko priecāties, bet man nav garlaicīgi arī šajā laikā.
Protams, aktuāls jautājums ir par kultūras pasākumu formu un saturu, mēs vēl nezinām, ko pēc šīs krīzes gribēsim redzēt, varbūt gribēsim to visu aizmirst. Bet ir jāsamierinās ar to, ka šobrīd nevar neko pateikt, mēs dzīvojam milzīgā upē, pa kuru kaut kur nesamies. Kur galā nokļūsim, vēl nav skaidrs.
– Kas krīzes laikā notiek kultūras pilī “Ziemeļblāzma”? Kad iekšā nevar tikt, aktīvi izmantojat āra teritoriju?
Domāju, ka ar šo gājienu esam kļuvuši galvaspilsētā par vienu no populārākajām kultūras norises vietām. Mēs katru nedēļu atveram kaut ko jaunu, vai tās būtu instalācijas, izstādes vai pastaigas, esam pierādījuši, ka šajos apstākļos varam strādāt. Arī Ziemeļblāzmas akadēmijā strādājam ar cilvēkiem, meklējot jaunas formas un iespējas, ko piedāvāt.
Nesen atvērām izstādi “Ārkārtējais tunelis”, kas ir foto retrospektīva par to, kā šajā ārkārtējā situācijā ir gājis mūsu pils kolektīviem un biedrībām. Tās fotogrāfijas ir traģikomiskas, piemēram, redzams kora mēģinājums, kur dalībnieks sēž uz poda mazā daudzdzīvokļu mājas vannasistabā un dzied. Dators un telefons priekšā, dvielis ap galvu, turpat blakus žūst zeķes un apakšbikses, un tā, manuprāt, ir ļoti spilgta laikmeta liecība. Man ir milzīgs prieks, ka mūsu parku apmeklē tik daudz cilvēku. Pirms gadiem diviem bijām ļoti izlutināti, tagad šis parks ir kļuvis par Rīgas mazo kultūras oāzi.
Domājot par citiem formātiem, uz 4. maija svētkiem un Māmiņdienu filmējām filmas, jo sapratām, ka cilvēki ir paguruši no tiešsaistes koncertiem. Apzināti gājām citu ceļu un mēģinājām izstāstīt stāstu ar filmu. Jā, tas prasīja milzīgu darbu, bet tāpēc jau mēs esam un mums maksā algu, jo darbs ir jādara!
– Tas prasa ne tikai milzīgu darbu, bet arī līdzekļu pārdali vai piesaisti.
Skaidrs, ka kultūrai naudas ir mazāk, bet ne jau naudā slēpjas kultūras spēks! Es kā režisors, kurš strādājis jau divdesmit gadu, esmu taisījis pasākumus, kur budžets ir pusmiljons, un arī tādus, kur budžets ir 10 eiro. Panākumu atslēga slēpjas izdomā un spējā atrast, kas ir tas, ko cilvēkam šobrīd vajag. Protams, gluži bez naudas nevar visu izdarīt, bet ir gana daudz tehnisko resursu, kurus iespējams pārvietot. Piemēram, skatuves prožektorus ziemas laikā bijām pielikuši pie saviem logiem, lai redzētu uz ārpusi, jo iekšpusē tiem stāvēt nav nekādas jēgas. Kā man tēvs savulaik ir iemācījis – ja kaut kas ir pieskrūvēts ar skrūvi, to var atskrūvēt!
Protams, mēs piedalāmies dažādos finansēšanas konkursos, meklējam veidus, kā piesaistīt līdzekļus, un cenšamies tos racionāli izmantot. Mēģinām brīnumu radīt nevis ar milzīgu naudu, bet ar ideju. Ja tu esi radošs un spēj radīt, tu spēsi ieekonomēt arī finanšu resursus.
– Kas jūs pašu uzmundrina no rītiem celties ar prieku un mesties aizvien jaunajos izaicinājumos?
Es laikam pēc dabas esmu tāds cilvēks. Mans labākais draugs jau sen ir teicis, ka viņš nepazīst otru tādu cilvēku, kuram visu laiku ir labs garastāvoklis. Nav jau tā, ka man nekad nav slikts garastāvoklis, reizēm ir, bet tas ļoti ātri pāriet. Es droši vien esmu neglābjams optimists, man vienmēr liekas, kas viss būs labi. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka esmu harmonijā un līdzsvarā pats ar sevi. Vienmēr esmu gājis un darījis to, kas ir paticis, nekad neesmu pārdevies naudas dēļ un darījis kaut ko, kas man nepatīk, tikai tāpēc, ka par to maksā. Es no rīta vienmēr ceļos labā noskaņojumā, un man patīk darba dienas beigās braukt mājās. Droši vien nebūs daudz tādu cilvēku, bet es nekoncentrējos uz slikto, protams, sekoju līdzi tam, kas notiek, bet koncentrējos uz labo. Tas ir tāpat kā ar ēšanu, vai nu tu ēd veselīgi un esi veselīgs, vai ēd draņķus un pats būsi ar draņķīgu veselību.
