Tieši pirms desmit gadiem toreizējais Jelgavas mikroautobusu rūpnīcas RAF ģenerāldirektors Nikolajs Samodurovs parakstīja pavēli, saskaņā ar kuru sāka veidot aviācijas vienību «RAF AVIA».
Tieši pirms desmit gadiem toreizējais Jelgavas mikroautobusu rūpnīcas RAF ģenerāldirektors Nikolajs Samodurovs parakstīja pavēli, saskaņā ar kuru sāka veidot aviācijas vienību «RAF AVIA». Toreiz tas bija daudzējādā ziņā pārdrošs solis. Tagad akciju sabiedrība «RAF AVIA Airlines» ir vienīgā, kas pasaulē nes kādreiz tik pazīstamo vārdu un firmas zīmi.
Laikā, kad Jelgavas rūpnīca bija viens no PSRS autobūves flagmaņiem, tās priekšgalā atradās izcils «perestroikas» pārstāvis – valstī pirmais nevis ieceltais, bet «demokrātiski ievēlētais» direktors V.Boserts. Viņš bija ne tikai odioza personība, bet arī drosmīgs, neordināri domājošs vadītājs, iespējams, arī avantūrists, taču tāds, kas «bīda progresu». Tagad sacītu – viņš bija uzņēmīgs biznesmenis, kas prata saskatīt, kur nauda mētājas, un prata to pacelt.
Viens no sociālistiskās «saimniekošanas» trafaretiem bija nejēdzīgie transporta izdevumi. Rūpnīcām nepieciešamās izejvielas un ražošanas komponenti mēnešiem klejoja pa plašo impēriju, dīkstāves bija ražotāju gatavā sodība. V.Boserta īsās, bet vētrainās saimniekošanas laiks Jelgavā bija kaut kas līdzīgs adrenalīna injekcijai pakūtrā autobūves monstra gausajām miesām: tika ieviesti dažādi uzlabojumi darba organizācijā, rūpnīca līdz tam nepieredzēti daudz līdzekļu novirzīja sociālajiem mērķiem, tika uzsākti vērienīgi būvdarbi, veidotas sporta komandas… Un vētrainā direktora viena pārdrošā ideja bija savas transporta aviācijas vienības izveide, lai panāktu maksimālu neatkarību un mobilitāti komplektējošo detaļu un mezglu atgādāšanā. Tas ir, lai līdzīgi kravas automašīnu parkam uzņēmuma rīcībā būtu dažas lidmašīnas steidzamiem gadījumiem.
Tāpat kā ar daudzām labām idejām, kā zināms, bruģēts ceļš uz elli, arī V.Boserta labi iecerētās un pat sāktās ierosmes pārsvarā «uzkārās», atdūrušās pret tā laika administratīvajām barjerām. «RAF AVIA» bija laimīgs izņēmums. Turklāt veiksmīgi tika izraudzīts vienības komandieris – Jurijs Hmeļevskis. Viņš enerģiski ķērās pie apkalpes atlases un tehnikas iegādes organizācijas.
Toreiz, 1990. gadā, tas bija nedzirdēti pārdrošs solis – uzdrīkstēties gribēt atdalīties no visvarenās «Aeroflotes», izveidojot neatkarīgu aviācijas formējumu. Tomēr uz deviņdesmito gadu sākuma sabiedriski politisko norišu fona šis tiešām nedzirdētais precedents izdevās, un rūpniecības uzņēmums kļuva par lidmašīnu īpašnieku.
«RAF AVIA» prezidents, Jurijs Hmeļevskis tagad ar smaidu un tādu kā nostalģisku nopūtu vaicā:
– Vai vari iedomāties, cik maksāja mūsu pirmā lidmašīna
An–26? Būtībā tas bija bartera darījums, naturāla maiņa: daudzu miljonu vērto lidmašīnu ieguvām pret 33 mikroautobusiem «Latvija»!
Firmas «RAF AVIA» jubilejas reizē paceldami glāzi šampanieša, ar Juriju pārrunājām ne tik seno pagātni. Cita starpā secinājām gan to, ka pirms desmit gadiem bija iespējams kārtot darījumus neiedomājamos veidos, gan arī to, ka šī maiņa apliecināja Jelgavas autobūvētāju produkcijas augsto prestižu: mikroautobusi tā laika deficīta apstākļos bija ārkārtīgi pieprasīti. Līdzīgi Rīgas «Melnajam balzamam» arī «rafiņi» bija «ejoša» luksusa prece, vairāk vērta par tā laika «koka» rubļiem.
Lai cik sarežģīti bija organizatoriskie pūliņi, jau pēc pusgada tie vainagojās panākumiem: no Kijevas Rīgā tika nogādāta pirmā lidmašīna, bet vēl pēc pāris mēnešiem tā jau devās pirmajā reisā Rīga – Ņižņijnovgoroda – Rīga. Starp citu, šis notikums ir nozīmīgs arī Latvijas valsts vēsturē, jo oficiāli vēl PSRS reģistrētā lidmašīna pirmoreiz bija apzīmēta ar neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Drīz RAF lidmašīnu borti pirmie aiznesa pasaulē Latvijai piešķirto starptautisko valsts atpazīšanas kodu
YL-RAC.
Pēc neilga laika tika iegādātas vēl divas lidmašīnas. Rūpnīcai nu bija savs lidmašīnu parks. Aviācijas vienībai pareģoja plašas iespējas. Ar tām bija paredzēts no toreizējās Gorkijas (Ņižnijnovgorodas) un citām pilsētām atgādāt autobusu būvei nepieciešamās detaļas un mezglus, aprīkojumu, kā arī, iespējams, vajadzības gadījumā naudīgākiem klientiem piegādāt jelgavnieku produkciju. Tālejošas ieceres paredzēja arī Jelgavas lidlauku pārveidot tā, lai tas varētu uzņemt šāda tipa lidmašīnas.
Diemžēl, iestājoties sabrukumam, RAF strauji panīka. Krasi izzuda arī vajadzība pēc kravu pārvadājumiem ar lidmašīnām. Meklējot izeju no vispārējā kraha, lielais uzņēmums tika reorganizēts, to sadalot trīs akciju sabiedrībās – RAF rūpnīca Jelgavā, ITC (inženiertehniskais centrs) Rīgā un «RAF AVIA». Pirmās divas sabiedrības pēc dažiem – lai arī drosmīgiem (piemēram, jaunu mikroautobusu modeļu radīšanas, sakaru un investīciju meklējumiem vairākās pasaules mēroga autobūves firmās, «Mercedes Benz» ieskaitot), tomēr neveiksmīgiem – atdzimšanas mēģinājumiem arvien bezcerīgāk agonēja, turpretī «RAF AVIA» depresīvajos gados ne tikai izvilka dzīvību, bet, privatizācijas procesā pilnībā kļuvusi par privātu kompāniju (pēc RAF reorganizācijas, sadalīšanas, sākotnēji daļa šīs sabiedrības akciju piederēja Latvijas valstij; šī valsts daļa tika pilnībā izpirkta), prata ne tikai noturēties konkurentu pilnajās debesīs, bet arī mazliet pelnīt, pamazām attīstīties.
Kas tik aviatoriem nebija jāpārvadā! Bija laiks, kad gaisā pacēlās un uz Eiropas otru malu dzinās, lai nopelnītu kaut pāris simtu dolāru. Bija gadījumi, kad atceļā uz Rīgu kādam vietējam «biezajam» pēc pasūtījuma tika atgādāts mazlietots mersedess: arī daži dolāri nav zemē metami. Biju liecinieks tam, kā Ķekavas Putnu fabrikai atved diennakti vecus cālīšus no Holandes. Dzīvā prece tika vizināta arī uz Rusi Bulgārijā, bet no Pērnavas zvejniekiem divas tonnas svaigu zandartu lidoja uz Roterdamu Holandē… Pateicoties tam, ka arvien vismaz viena no rafiešu lidmašīnām bija transformējama (tas ir, stundas laikā pārveidojama pasažieru vai transporta variantā), bija iespējams apmierināt pieprasījumu pēc čartera (līguma) reisiem. Bet, kad vietējās debesīs konkurence kļuva neciešama un arī pieprasījums pēc pārvadājumiem saruka, pārdomāts menedžments ļāva šīs aviokompānijas lidmašīnām izrādīties noderīgām un pat neaizvietojamām pasta pārvadājumos Eiropas valstīs. Vairākus gadus par «RAF AVIA» bāzi bija kļuvusi Prāga.
Jau 1998. gadā «RAF AVIA» piederēja četras lidmašīnas An–26. Izpildot pasūtījumus, tās lidoja 200 stundu mēnesī, sasniedzot 2386 lidojuma stundas gadā.
Savu desmitgadi sabiedrība atzīmē, apliecinādama to, ka ir stabila vērtība Latvijas gaisa transporta sistēmā, jo šajā laikā strādāts ar peļņu, tāpēc tagad tiek iegādāta piektā lidmašīna ANTONOV An–74 TK. Tās celtspēja ir divreiz lielāka. Lidmašīna ir ļoti mūsdienīga, tās parametri atbilst visām Eiropas gaisa satiksmes prasībām.
Tagad «RAF AVIA» strādā vairākos galvenajos virzienos: saskaņā ar ilgtermiņa līgumu pārvadā starptautiskās kurjerpasta firmas DHL sūtījumus maršrutā Rīga – Kopenhāgena – Rīga, pēc pasūtījuma veic pasažieru pārvadājumus uz jebkuru Eiropas vai Tuvo Austrumu valsti, turklāt paredzot iespēju vienā virzienā vest pasažierus, bet atceļā vai otrādi – kravu. Kompānija arī remontē aviācijas tehniku.
A/s «RAF AVIA» noslēgusi sadarbības līgumus ar vairākām starptautiskām aviācijas sabiedrībām un organizācijām, arī ar Latvijas Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Rafieši arī regulāri dažādās Eiropas ostās nogādā kuģu apkalpes.
Par tuvākās nākotnes nodomiem akciju sabiedrības prezidents Jurijs Hmeļevskis uzsver: lai gan konkurence aviotirgū ir liela, «RAF AVIA» plāno palielināt darbu apjomu, piemēram, izveidojot savu angāru lidostā «Rīga» un atverot pārstāvniecību Baltkrievijā. Vēl plānots nākamajā desmitgadē iegādāties kravas un pasažieru lidmašīnu «Lockheed Electra L–188», turpināt un attīstīt sadarbību ar kurjerpasta firmām DHL, TNT un UPS. Paredzams jau šogad palielināt kravu pārvadājumu apjomus maršrutā Rīga – Kopenhāgena – Rīga.
Lai gan nu jau labu laiku aviokompānijas «RAF» piloti savas lidmašīnas vada pasaules gaisa ceļos, Jelgavai pāri laižoties bez īpašām emocijām, un arī firmas sēdeklis atrodas Rīgas centra prestižā rajonā. Ir patīkami raudzīties augstumā un apzināties, ka ideja par firmas tapšanu radusies šeit, mūsu pilsētā.
