Biruta, divu pieaugušu meitu māmiņa un vecmāmiņa.
Biruta, divu pieaugušu meitu māmiņa un vecmāmiņa
Bija skaidrs, ka lielā meita aizies no mājām 16 gados, jo viņa mācījās mūziku, bet mazpilsētā, kur dzīvojām, nebija mūzikas skolas. Aiziešanai gatavs var būt tikai teorētiski. Kad tas notiek, saproti, ka esi noraizējies divtik, bet nedrīksti to izrādīt, jo jāatbalsta mērķis, nevis jāuztraucas, ka bērns nav pie tevis. Pirmkārt tomēr jāsaprot, ka atvase nav tavs īpašums!
Pusaudzim aizejot mācīties uz citu pilsētu, viņš daļēji paliek ģimenē un nedzīvo gluži patstāvīgi, jo parasti ir finansiāli atkarīgs no vecākiem, bieži vien ņem līdzi no mājām pārtiku un atved mazgāt savas drēbes. Šajā sistēmā galvenās raizes ir, lai bērns “neaizietu neceļos”, jo zūd kontrole pār to, kas ir viņa draugi un kādā sabiedrībā viņš nokļuvis. Lai arī iepriekš attiecības bijušas atklātas, ienāk kas slēpjams. Jaunietis labi apzinās, kad “grēko”, bet nevēlas ar to sarūgtināt vecākus un uzprasīties uz nepatīkamām sarunām, no kā, mājās dzīvojot, neizbēgt. Esot kopā, vieglāk iejaukties, ja jūtu briestam kritisku situāciju.
Pusaudža gadi ir grūti. Retais tiek cauri bez krasām vēlmēm pēc pārmaiņām. Vērtības, kas ieliktas bērnībā, lielākoties vēlāk atgriežas, bet tajā brīdī viena no izpausmēm pusaudža vēlmei pēc patstāvības ir nedarīt to, ko grib vecāki vai kas visu laiku “bijis”.
Raizes par meitu mazinājās, kad viņa sāka studēt augstskolā – esi pieaudzis cilvēks, tev pašam jāatbild, mācīties vai ne. Otrajā kursā viņa apprecējās, pēc gada piedzima bērniņš, un meita augstskolā neatgriezās. Studijas viņa pabeidza vēlāk. Skaidrs, ka es būtu varējusi arī šo situāciju kaut kā mēģināt regulēt, bet tā jau bija cita ģimene un viņu darīšana. Saprātīgs cilvēks ievēro šo distanci un nejaucas.
Fokuss dzīvē krasāk mainījās, kad no mājām aizgāja otra meita. Pastāv diva tipa sievietes – vienas ir vairāk sievas, otras – mātes. Es laikam piederu pie mātēm, jo vienmēr priekšplānā bijušas bērnu lietas. Mammas allaž dzīvo līdzi savām atvasēm, arī viņu ģimenes dzīves veiksmēm un neveiksmēm, mazbērniem. Tomēr, kad meitas bija prom, vairāk atļāvos pievērsties sev – braucu ceļojumos, apmeklēju dažādas nodarbības un kursus. Kad bērni vēl mazi, parasti šķiet, ka ar tādām lietām atņemu viņiem laiku.
Nu, kad esmu kļuvusi vecāka, meitas vairāk sākušas mani “kontrolēt”, interesējas, kā klājas, un, jautājot pēc padoma, cenšas biežāk iestarpināt arī savus ieteikumus!
