Ar darba svētkiem ir sācies siltākais pavasara mēnesis, nav aiz kalniem arī vasara – aktīvākais atpūtas periods, kurā atvaļinājumus mēdz ieplānot ne tikai Jelgavas iedzīvotāji.
Ar darba svētkiem ir sācies siltākais pavasara mēnesis, nav aiz kalniem arī vasara – aktīvākais atpūtas periods, kurā atvaļinājumus mēdz ieplānot ne tikai Jelgavas iedzīvotāji. Un tie, kuru makos ir mazliet vairāk naudas, droši vien dosies ekskursijās un tūrisma izbraucienos ārpus valsts. Konkurence tūrisma jomā aizvien saasinās un ceļošana kļūst pieejamāka aizvien lielākai sabiedrības daļai. Līdztekus Latvijas iedzīvotāju braucieniem uz ārzemēm katru gadu mūsu valstī iebrauc tūkstoši ārvalstnieku. Kā liecina līdzšinējā pieredze, Latvija salīdzinājumā ar abām Baltijas kaimiņvalstīm nav spējusi izmantot to potenciālu līdzekļu iegūšanai, ko rada ārvalstu tūristu plūsma. Šķiet, nav bēdīgi tipiskāka piemēra par Jūrmalu – slavenāko padomjlaiku kūrortu pie Baltijas jūras, kura iespējas viesu uzņemšanā pēcneatkarības gados tiek izmantotas apmēram tikai par 15%. Interesanti, ka Tallinai, Palangai vai Klaipēdai viesu daudzums nav būtiski gājis mazumā (drīzāk otrādi) un šīs pilsētas ir spējušas izdzīvot grūtajos pārmaiņu laikus un pat attīstīties. Skaidrs, ka šādai lejupslīdei ir arī objektīvi iemesli, jo, krītot «dzelzs priekškaram», turīgākajiem padomijas iedzīvotājiem tikai par mazliet lielākiem līdzekļiem pavērās iespēja apmeklēt izdaudzinātos un padomju laikos vairākumam sabiedrības nepieejamos Rietumeiropas kūrortus. Un vienīgie konkurētspējīgie aspekti Baltijas valstu kūrortiem palika tomēr samērā lētās cenas, kultūrvēsturiskā vide un neierobežota iztēle, ar kādu aktivitāšu palīdzību iespējams piesaistīt visvairāk tūristu. Skaidrs, ka attiecīgās pašvaldības ieinteresētībai un spējai aktīvi atbalstīt lokālā tūrisma aktivitātes ir svarīga loma vietējā tūrisma attīstībā. Tam daudzās pilsētās, kas to ir mācējušas attīstīt, savukārt ir liela loma pilsētas attīstībā.
Jelgava, kas neatrodas pie jūras, kuras apkaimē nav augstu kalnu vai ūdenskritumu, no vienas puses, šajā ziņā ir diezgan bezcerīgā situācijā. Taču, no otras, pilsētniekiem ir pamats lepoties ar to kultūrvēsturisko vidi, kurā viņi dzīvo. Un, kā liecina daudzu Latvijas pilsētu un miestiņu pieredze, kultūrvēsturiskā vide nav nemaz tā sliktākā prece, tikai to vajag prast pārdot. Bet, lai pārdotu, prece ir jāreklamē, un te, šķiet, pašvaldība līdz šim nav bijusi uzdevumu augstumos. Kaut vai jāmin fakts, ka ceturtajai lielākajai Latvijas pilsētai nav normālas mājas lapas internetā, kurā ikviens interesents varētu iegūt informāciju par tās vēsturi, vietām, kuras vērts apskatīt, iespējām apmesties viesnīcās utt. Jelgavai nav arī svaiga, krāsaina tūrisma ceļveža, un, kā pārliecinājās «Ziņas», elementāru norādījuma plāksnīšu trūkuma dēļ latviski nerunājošs tūrists pa pilsētu var maldīties līdz bezgalībai. Zīmīgs ir arī apstāklis, ka līdz šim nav atradies neviens uzņēmējs, kas pilsētā iebraukušam ceļotājam sadarbībā ar pilsētas un pagastu pašvaldībām spētu piedāvāt izbraucienus pa Jelgavas un tās apkārtnes vēsturiski nozīmīgām vietām vai arhitektūras pieminekļiem. Jā, varbūt «kurjatņikus» pilsētas centrā iespējams izmantot kā paviljonus šausmu filmu uzņemšanai, Trīsvienības baznīcas pussagruvušajā tornī var uzņemt turpinājumu «Stalkeram», taču diez vai ar šo nesakoptību izdosies piesaistīt maksātspējīgos pilsētas viesus.
Protams, nav jau tā, ka Jelgava pilnībā nebūtu gatava viesu uzņemšanai. Iebraucējam, piemēram, nerastos nekādas grūtības iebaudīt sātīgu maltīti pilsētas centrā, kur sabiedriskās ēdināšanas jomā valda sīva konkurence un cenas ir samērīgas. It kā nebūtu problēmu arī ar viesnīcu vai moteļu esamību, taču vienu otru patālāku noteikti būtu grūti atrast. Ja arī atrastu, būtu vēl grūtāk pie tiem piebraukt ar lielu autobusu, ja vien tam līdzi nedodas remontavārijas brigāde.
Galvenā problēma ir tā, ka līdz šim nav radīti motīvi tam, lai uz Jelgavu kāds brauktu. Ja arī kāds ārzemnieks vēlētos to izdarīt, šķiet, viņam nebūtu viegli iegūt kādu daudzmaz lietišķu informāciju par šo pilsētu. Jaunajai Domei, kuras aktīvā ķeršanās pie Siltumtīklu problēmas risināšanas ir slavējama, nevajadzētu to aizmirst un būtu jāparūpējas, lai rastos vismaz viens nopietns iemesls, kādēļ ārvalstu tūristam ir jēga braukt uz Jelgavu. Ja šādi iemesli jau ir, tad pienācis laiks tos darīt zināmus arī plašākai auditorijai.
