Pirms dažiem gadiem Jelgavas Latviešu biedrībā radās doma apkopot veco jelgavnieku atmiņas par savu pilsētu.
Pirms dažiem gadiem Jelgavas Latviešu biedrībā radās doma apkopot veco jelgavnieku atmiņas par savu pilsētu. Temati tika izvēlēti visdažādākie – skolu dzīve un izglītība, kultūra, rūpniecība, dzelzceļš, sarīkojumi un balles. Ļaudis sanāca kopā un stāstīja. Atmiņas tika ierakstītas diktofonā, pēc tam pārrakstītas uz papīra un… nogūla plauktā. Sadarbībā ar biedrības kultūras darbiniekiem turpmāk “Ziņas” pacentīsies interesantākās publicēt. Pirmajā reizē fragmenti no tagadējās rīdzinieces Lilijas Treices pierakstītā par divdesmito gadu beigu un trīsdesmito gadu sākuma posmu Jelgavā.
“Esmu dzimusi Jelgavā 1926. gada 29. jūnijā Pētera, Pāvila dienā. Tēvs bija dzelzceļnieks, māte – mājsaimniece. Ģimenē vēl dzīvoja tēva neprecētais brālis. Mana pirmā adrese ir Žagares iela 21, dzīvoklis 5. Tas bija bagātās atraitnes Helmanes īres divstāvu koka nams, kas tagadējā Tērvetes ielā stāv vēl šodien. Pretī manai dzimšanas vietai atradās bāreņu patversme. Taciņas malā bija siena šķūnis ar zaru caurumiem dēļu sienās un dakstiņu jumtu. Tas vienmēr garāmgājējus apvēdīja ar patīkamu siena smaržu. Reizēm bija jūtama arī spēcīgāka kūts smaka, bet tā nešķita nepatīkama. Vēlāk ģimene pārcēlās uz dzīvi Matisona mājā Skolas ielā 2. Bieži uzturējos pie vecāsmātes Pavasara ielā. Kopā gājām uz tirgu iepirkties. Mātera un Dīķa iela ar Kalpu ielu veidoja trijstūra apstādījumu laukumu, ko sauca par Paula dīķi (savulaik šeit tiešām atradās dīķis – red.). Mātera ielā bija Nikolaja baznīca. Svētdienas rītā tās zvanu skaņas mažorā maigi plūda pār pilsētu. Pirmajā skolas dienā Jelgavas skolēni devās uz dievkalpojumu Svētās Trīsvienības baznīcā, ko iekštelpās rotāja baltas kolonas un zeltītu vīnogulāju vīteņi. Tas bija greznākais Jelgavas dievnams.
Uz Rīgu – ik pa pusstundai
Lielajā ielā atradās kinoteātris “Pērle” ar privāto bibliotēku, kur iekasēja desmit santīmu par grāmatu, iepriekš iemaksājot ķīlas naudu.
Čakstes bulvārī upes malā bija daudzkrāsainas mājiņas, kur jelgavnieki varēja iznomāt laivas, lai brauktu pa upi. Pils salā atradās ne vien pils, bet arī airētāju un jahtklubs, kā arī Plosta krogs, kur varēja baudīt desiņas, sautētus kāpostus un alu. Lielupes labajā krastā ūdeņos spoguļojās Smiķes krogs – piecstāvu balta mūra ēka ar gariem gaiteņiem, kur katrā pusē atradās neliela istabiņa ar plīti. Kādreiz tā kalpojusi kā iebraucamā vieta – viesnīca –, bet trīsdesmitajos gados tur dzīvoja Jelgavas proletārieši, jo tā bija lēta īres māja.
Jelgavas tirgus laukums no Lielās ielas bija norobežots ar koka celtnēm, kuras aizņēma drēbju, trauku, dzelzs lietu un citas tirgotavas. Otrdienas un piektdienas skaitījās lielās tirgus dienas, kad sabrauca laucinieki un no ratiem pārdeva saražotos labumus. Mērvienības bija mārciņa, litrs un gabali. Tirgus laukumā atradās dziļurbuma aka, pie kuras, gaidot klientus, dežurēja vieglie un smagie ormaņi. Kara laikā izveidojās situācijas, kad šī aka bija gandrīz vienīgā, kas jelgavniekus apgādāja ar ūdeni. Lielās ielas pretējā pusē atradās benzīna uzpildes vieta.
Uz Rīgu ik pa pusstundai kursēja Rūtenberga satiksmes autobusi. Jelgava uzturēja dzīvu satiksmi pa saviem ūdensceļiem. Uz Rīgu devās preču tvaikoņi “Jūrmalnieks”, “Potrimps” un retāk pasažieru – preču kuģis “Sekta”. Uz Emburgu, gar sāniem riteņus maļot, kursēja tvaikonis “Olga”.
Jelgavas zivju tirgus bija īpaša pasaule. Tā vidū atradās liels apaļš baseins, kurā peldēja caurumoti koka venteri ar dzīvām zivīm. Reņģes, zeltaini žāvētas, savērtas rindā, pārdeva pa kāliem (32 zivis), butes – pa pāriem, bet svaigās zivis svēra mārciņās.
Vakars ar tautas dziesmu
Būtiski notikumi bija gadatirgi. No tiem svarīgākie – Māras, Miķeļu, kad zemnieki zirgu tirgū pārdeva lopus. Reiz tur bija apmeties ceļojošais cirks ar savām pelēkajām būdām un vienkāršajiem soliem. Iepletusi acis, vēroju akrobātu lidojumu, apbrīnoju pušķainos zirgus un iepazinos ar ziloni Babaju, kuram bailīgi pasniedzu cukura graudu.
Reiz ļaužu pūlis atkal pulcējās zirgu tirgū. Vienā malā pie Mātera ielas bija uzcelta tribīne. Cilvēki svinīgi nopietni, tērpti tumšās drēbēs. Visapkārt tika minēts Rainis. Ļoti gribējās viņu ieraudzīt. Tad pacēlu acis un staba galā pamanīju lielu, melnu kā jautājuma zīmi izlocītu tauri, no tās plūda smeldzīga mūzika. Vēlāk uzzināju, ka zirgu tirgū noticis Raiņa piemiņas mītiņš un pa radio pārraidīta bēru ceremonija Rīgas Raiņa kapos. “Tie “sociķi”, tie “sociķi”,” pukojās vecāmāte, kas Pirmajā pasaules karā bēgļu gaitās dzīvoja Maskavā.
Krēslas stundās, kad mājas darbi padarīti, uguni vēl nededza. Tajā laikā Jelgavā maz bija māju, kurās ierīkots elektriskais apgaismojums. Bija jāiztiek vien ar petrolejas lampiņu, tikai sevišķos gadījumos tika aizdegta lielā godu lampa. Šajās novakarēs, kad tautas dziesmas bija izdziedātas, vecmāmiņa stāstīja par savu kalpones jaunību Ozolmuižā pie barona Reķa, Bisenieka banku, Pirmajā pasaules karā un revolūcijās pieredzēto. Vecaimātei īgnumu izraisīja Saeimas vēlēšanas. Tā kā mani nebija kur atstāt, tiku ņemta līdzi šajā ļaužu burzmā. Par rātnu uzvešanos dāvanā saņēmu spožu sirsniņu, kas, izrādījās, bija pagatavota no šokolādes.
