Kādreiz sabiedrību satrieca Ērika Hānberga stāsts «Klanītāji».
Kādreiz sabiedrību satrieca Ērika Hānberga stāsts «Klanītāji». Dzērājs tēvs, pamazām nodzirdīdams arī dēlus, viņus padara par debiliem klanītājiem, kas sēž uz lieveņa un monotoni līgojas trulā pārliecībā, ka dzīvē viss ir labākajā kārtībā.
Mūsdienās tiekam notrulināti apbrīnojami dažādos veidos. Nerunājot par alkoholismu un narkotikām, mūsu smadzenes tiek nivelētas arī ar masu (ne)kultūras ēvelēm. Tāpat kā pārtikā kvalitatīvas preces aizvien vairāk piepilda ar konservantiem, aromatizatoriem, saldinātājiem un emulgatoriem, arī kultūrā valda tendence patiesas vērtības līdz pliekanumam atšķaidīt ar trulām, primitīvām piedevām, kas pamazām ņem pārsvaru, lai ar lielu pompu tās pasniegtu kā kaut ko ģeniālu.
«Ģeniālu» laika kavēkli arvien intensīvāk piedāvā televīzija. Gan lielā, no Zaķu salas raidošā, gan lokālā. Unikāla ir Zemgales novada televīzija (ZNT), kas diennakts lielāko daļu retranslē kādu no Krievijas TV kanāliem, bet tad pēkšņi jebkurā nevienam neparedzamā brīdī pieslēdzas studijai Dobelē, lai ar sliktas kvalitātes šlāgeru klipiem vai aziātisku mūziku uz banālu lubu bildīšu fona «sveiktu jubilārus»: par dažiem latiem šāda garīgā pašapmierināšanās pieejama jebkuram, kas šādā veidā nodrošina šīs «telekompānijas» galvenos ienākumus. Pārējo «profitu» ZNT gūst no reklāmas un sludinājumiem, ko titros raida atbaidošā latviskotā valodā. Tā kā lauku iedzīvotāji (ZNT skatītāju vairums) nav izlutināti, turklāt – sava novada patrioti, viņi sakož zobus un skatās. Šausminās, smejas, tomēr skatās. Jo izvēle faktiski nemaz nav liela: ja pārslēdz kādu citu kanālu, tur šauj, kož un dur amerikāņu filmu slepkavas vai izmisīgi saldsērīgi vaimanā Latīņamerikas seriālu skaistules un mīkstčauļi. Bērniem tiek skalotas smadzenes ar «Teletūbiju» aprobežotajiem refrēniem, bet tīņiem un pieaugušajiem tiek servēti arvien idiotiskāki «projekti», ko pretenciozi sauc par «realitātes šoviem».
Var piekrist nesen laikrakstā «Diena» paustajam, ka mūsdienās cilvēkiem «prasās» arvien asākas izjūtas, un kas gan var būt asāks par līdzcilvēku preparēšanu. Tagad modē ir publiskai apskatei izlikt dažu indivīdu spēju izdzīvot «ekstremālos» apstākļos. «Ekstremāli» ir ļaužu grupai atrasties uz «neapdzīvotas salas», ieslēgtiem dzīvoklī vai ūķī. Laikā, kad sabiedrības lielākā daļa dzīvo vairāk vai mazāk patiešām saspringtos apstākļos (ģimenes ar trīsdesmit latu ienākumiem mēnesī, pensionāri, kas par mūža darbu atalgoti ar ubaga grašiem, noziedzība ielās, narkomānija, sociālā neaizsargātība utt.), no TV ekrāniem daži jaunieši infantili risina «globālas» problēmas par boileru priekšrocībām silta ūdens ieguvē, pliekanām attiecībām, debesu augstumos paceļot sīkas sadzīves druskas, slengam līdzīgā valodā paužot necieņu pret līdzcilvēkiem – vecākus un savus mazgadīgos bērnus ieskaitot.
Tam spilgts piemērs ir visumā progresīvās telesabiedrības LNT jaunākais projekts «Kuba». Divi puiši un meitene, «ieslodzīti» tādā kā klubā vai pamestā kafejnīcā, pēc projekta autoru ieceres spiesti kopā pavadīt sešas nedēļas, to vien darot kā stiepjot gumiju. To viņi aizpilda ar normālam prātam neaptveramām banālām sarunām. Ar reklāmas un mārketinga svirām šajā «realitātē» tiek iesaistīts lērums skatītāju. Piemēram, viņi tiek aicināti izteikt savas domas par atsevišķiem šova dalībniekiem un par «izrādi kopumā». Portāls liecina, ka vismaz seši tūkstoši līdzjutēju «ieslodzītajiem varoņiem» ir. Turklāt vairums simpātiju pauž abiem puišiem, par meiteni delikāti noklusējot. Ja viņa ir ar prātu apveltīta būtne, jauniete var no skatītāju atsauksmēm izdarīt bezgala daudz neglaimojošu secinājumu par sevi. Varbūt tieši šis aspekts «šovam» arī piešauj asumu – ļaut ļaudīm izbaudīt kāda reāla cilvēka noniecinājumu? Jo internets ir publiski pieejams, un gan jau visi trīs šova dalībnieki kādreiz izlasīs arī šo teikumu: «Tie, kas tur tusē, ir riktīgi idioti.»
Ja «aiz kadra» atstāj ieceres autoru biznesa intereses, pašu šova dalībnieku materiālo ieinteresētību (viņus pēc noteiktā termiņa beigām gaida atalgojums, un katrs jau pelna, kā māk), tad paliek tikai ikdienas stulbuma deva, ko pusstundu var baudīt katrs, kas savos uztvērējos ieslēdzis attiecīgo programmu. Var jau, protams, neskatīties un raidījumu izslēgt. Var spļaudīties un tomēr turpināt skatīties tālāk, kā zināma iedzīvotāju kategorija skatās jau pieminētos asaraini siekalainos seriālus. Bet var arī rezignēti nopūsties par to, ka latiņa vērtību skalā tiek nolaista arvien zemāk.
Lieliskais stila meistars rakstnieks Dž.Kerijs par šādu televīzijas piedāvājumu būtu varējis atkārtot kādā citā sakarā teiktos vārdus: laimīgs sivēns vārtās sava niecīgā prātiņa dubļos.
