Hokeja normālība
Šogad dzirdu no paziņām, ka Latvijas izlases spēles paskatās pat tie, kuri nekad iepriekš īsti nav aizrāvušies ar sporta spēļu baudīšanu televīzijas ekrānos. Laikam jau visiem ir ilgas pēc normālas dzīves bez pandēmijas.
Mūsu hokejisti šoreiz ir vairāk nekā vienkārši kādu valsti pārstāvoši sportisti. Šogad viņiem piešķirtas teju vai dziednieku un burvju prasmes – spēles triju periodu laikā ļaujot aizmirst par to visu, kā mums visiem šogad pietrūkst. Lai arī ar kartona sejām līdzjutēju krēslos, lai arī bez tik lielas publiskās uzmanības norisēm, tomēr hokejs ir hokejs arī pandēmijā. Katrs spēles periods ir tik garš, cik vienmēr bijis, pirksti nokodīti, stresā reaģējot uz drūzmu mūsu komandas vārtu priekšā, komentētāji un skatītāji vislabāk zina, kas būtu jādara uz laukuma. Vārdu sakot – viss kā parasti – tas ir hokejs. Tik normāli ierasts hokejs. Vēl jo vairāk fantastiski, ka šogad izlases rindās ir arī kāds no Jelgavas cēlies spēlētājs. Un, iespējams, nedz viņš pats, nedz viņa ģimene nenojauš, cik nozīmīgi un aizkustinoši tas ir mums visiem redzēt tur savējo. Priecāties, just līdzi par vietējo un uz mirkli pilnībā aizmirst par kovidu un pandēmijas periodu.
Soctīklos klīst Kanādas žurnālista ieraksts no “Twitter”, kurā viņš atceras senus laikus, kad nosaucis tiešajā ēterā latviešus par Padomju Savienības spēlētājiem un kā pie viņa pēc tam pienācis Irbe un paskaidrojis, ka tā nedrīkst. Cik nozīmīgi tas tolaik bijis! Un, lai ko teiktu visi, kuri apgalvo, ka sportu nevajag jaukt ar politiku, mēs jaucām. Mums arī bija nozīmīgi, ka komanda ir latviešu, nevis padomju. Tikpat nozīmīgi kā Baltkrievijas iedzīvotājiem Rīgas žests ar karogu nomaiņu. Citējot dziesmas vārdus, jo: “dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.”
