Miers
Miers ir trausls, demokrātija nav pašsaprotama. Šīs patiesības ikdienas rutīnā mums visiem aizmirstas. Kamēr nemiers uzbango kaut kur tālu no mums (kaut gan attālums, protams, arī vērtējams visai relatīvi), tikmēr ecējamies pašu mājās par visādiem niekiem. Apvainojamies, ka kāds piedāvā vakcinēties, lai neslimotu ar Covid-19. Bļaujam, ka mūsu tiesības tiek pārkāptas, un īpaši nevēlamies domāt par to, kur šajā visā sākas un beidzas otras personas privātās tiesības.
Laiku pa laikam gan der sev atgādināt, ka neviens augstāks spēks mums nav apsolījis dzīvi miera apstākļos un demokrātiskā valsts pārvaldes sistēmā. Lai tas patiešām darbotos, lieti atcerēties, ka katrs esam sociālas sabiedrības daļa un ka pienākas ne tikai nemitīgi pieprasīt, bet arī dot savu artavu, lai šis sabiedriskas modelis vispār varētu eksistēt. Kad sāk likties, ka no mums prasa par daudz un vispār apspiež, ir vērts palūkoties, kā iet citās valstīs.
Lūk, Afganistānā, islāmistu grupējums “Taliban” pārņēmis varu valstī, un, domāju, katram skaidrs – nav tā, ka tas ietekmētu tikai šajā valstī dzīvojošos. Ja ar to ir par maz un vieglu roku var izšaut argumentu, ka tur jau tie islāmisti skaidro savas attiecības, kas mums par to, tad var pamest skatu tepat uz Baltkrievijas pusi. Arī tur demokrātijas izpausmes nav vis nekāda pašsaprotamā lieta. Un tas, draugi, ir tepat blakus un, kā parādīja notikumi uz Lietuvas un Latvijas robežām, spēj radīt pamatīgas neērtības arī mums.
