Skolotāji māca dzīvi
Kā katru rudeni, arī šogad atzīmējam Skolotāju dienu. Šajā laikā gribas atcerēties skolotājus un teikt lielu paldies par to, ko no katra esam sev dzīvē paņēmuši līdzi.
Es atceros visus savus skolotājus, droši vien, manai personībai kādu krāsas triepienu ir sniedzis ikviens no viņiem.
Skolotāji dod mums zināšanas, māca lasīt un rēķināt. Bet ar prāta vingrinājumiem vien nepietiek, lai dzīvotu. Pēdējā laikā aizvien vairāk tiek runāts ne tikai par personas intelektuālo koeficientu, bet arī par emocionālo inteliģenci. Par spēju dzīvot sabiedrībā, rēķināties ar sabiedrības normām un līdzcilvēkiem, citādību, attīstīt sevī empātiju, sapratni.
Tas viss apgūstams no bērnības, un te skolotāja loma ir nenovērtējama. Mācīt, ka esam atšķirīgi, ka sist vai izsmiet nav ļauts. Ka būt labam nav vājums, bet izvēle arī stipriem cilvēkiem.
Manā klasē mācījās zēns ar kustību traucējumiem. Skolotāja bija tā, kura iemācīja mums sagaidīt viņu pie skolas un palīdzēt tikt iekšā pa durvīm, tikt uz stundām otrajā stāvā, ekskursijas autobusā. Vēlāk mēs to darījām bez mudināšanas. Un vēl šodien man nekad pat domās neliksies, ka cilvēks ar īpašām vajadzībām ir savāds vai traucējošs. Domāju, ikvienam manam bijušajam klasesbiedram ir līdzīgi.
Šodien avīzē var izlasīt lieliskus stāstus – skolēnu atmiņas par saviem skolotājiem. Tās ir tik dažādas, un katram atmiņā palicis kas cits. Iespējams, skolotājs pats vairs neatceras vai varbūt pat nav pievērsis savulaik uzmanību tam, kas kādreizējam bērnelim ir bijis tik svarīgs, lai to izstāstītu pēc tik daudziem gadiem.
Domāju, tas ir milzu paldies skolotājiem un arī liels gandarījums – ne tikai priecāties par audzēkņu profesionālajiem sasniegumiem, bet par kopīgo skolas laiku.
