Sāls uzvaras garšai
Nereti garīdznieki runā par zemes sāli, tā ceļot pašapziņu ticīgajiem. Neviens virums bez sāls nav īsti baudāms. Līdzīgas domas nāk prātā, domājot par sabiedrības mazākumu – inteliģenci, kuras viena no iezīmēm ir vēlēšanās gūt zināšanas, pozitīvi izmainīt vispirms jau tuvākajā apkārtnē notiekošo, tostarp lasīt laikrakstus. Aptuveni rēķinot, Jelgavā un jaunizveidotajā Jelgavas novadā dzīvo gandrīz simts tūkstoši iedzīvotāju.
Var pieņemt, ka “Zemgales Ziņas” un portālu zz.lv izlasa pieci līdz desmit tūkstoši lasītāju. Griez, kā gribi, – mazākums. Tomēr bez šī mazākuma – bez personībām, bez domu apmaiņas, tostarp strīdiem, ideju sacensības un patiesības skaidrošanas – dzīve nav iedomājama. Vismaz demokrātiskā sabiedrībā ne. Vai vispār bez medijiem un laikrakstiem kaut cik jēdzīgi izdotos vēlēšanas? Un kas tad mūs vadītu? Kāda stingrā roka no malas? Tādi nebrīves un arī baigie laiki jau vēsturē ir bijuši. Tautas atmoda 1991. gadā tam pielika punktu.
Sāls var tapt nesālīga, var aizsērēt arī ziņu un informācijas apmaiņas avoti. Ir vīzijas un redzējumi, ka avīzes, kas Jelgavā iznāk jau vairāk nekā divsimt gadu (visilgāk Latvijā!), aizstās modernāki saziņas rīki. Tomēr, lai cik varena pasaulē ir kino industrija, labi, radošām idejām bagāti teātri dzīvo tālāk.
Pašlaik vēl sanāk tā, ka vecaistēvs ar vecomāti, kas abonē avīzi, lielā mērā samaksā par ziņu saturu, kas tiek pārpublicēts un klejo internetā, ko savukārt lieto mazbērni. Paldies, cienījamie lasītāji, rakstītāji un bildētāji, laba un slikta stāstītāji, ka esam bijuši kopā līdz šim. Ja jūs būsiet atvēlējuši līdzekļus gadskārtējai laikrakstu abonēšanai, varam cerēt, ka būsim kopā arī turpmāk. Un zināsim ne tikai to, kāda ir dzīves garša, bet kāda ir uzvaras garša. “Mans gods, mans zelts – tas nav pats galvenais/Bet, ja mana tauta nepamostas torīt!” Tā vārsmoja dzejnieks, atmodas priekšvēstnesis Māris Melgalvs.
