18. novembra svecītes gaismā
Piedodiet, ka es atkal par to pašu. Pirms gada, kad pasaulē parādījās vakcīnas pret Covid-19, šķiet, pirmā televīzijas kameras priekšā tika vakcinēta amerikāņu medmāsiņa. Latvieši nebija starp tiem, kam vakcīnas pienācās pašiem pirmajiem. Un tajā brīdī es nodomāju, ka varbūt es varētu drosmīgi un solidāri nevakcinēties līdz brīdim, kad būs sapotēti mani draugi Nergujs un Doržgočo Mongolijā. Tā skaitās par Latviju nabadzīga valsts. Taču jau vairāk nekā trīsdesmit gadu iedzīvotāju skaits tur aug.
2020. gada 28. decembrī arī Jelgavā sāka vakcinēt mediķus, pēc tam sociālos aprūpētājus, vecos ļaudis. Tad pienāca 8. marts, sieviešu diena, kad, kā ierasts, sveicu savu tālo draugu sievas (tās viņiem nav mainījušās visu mūsu draudzības laiku). Un dzejnieks un tulkotājs Nergujs sarunā minēja, ka ir sapotējies ar “Astra Zeneca”. Par spīti nelielajam kopīgi zināmajam vārdu krājumam, varēja noprast, ka potējies ir arī mākslinieks Doržgočo.
Pasaules Veselības organizācija mudina, lai bagātās valstis brālīgi dalās ar nabadzīgajām. Vēl jau šodien Āfrikā ir valstis, kur vakcinējušies tikai daži procenti iedzīvotāju. Tāpēc vien pārējai pasaulei ar Covid-19 būšot jārēķinās vēl ilgāku laiku. Taču mans personīgais solidaritātes līmenis bija sasniegts.
Nesen, skatoties ziņas Mongolijā, pārsteigts atklāju, ka valsts galvaspilsētā vakcinējušies 98 procenti iedzīvotāju – gan ar ES, gan Krievijā, gan Ķīnā ražotām vakcīnām. Stepē dzīvojošajiem lopkopjiem vakcinācijas aptvere ir mazāka. Tomēr nav šaubu, ka mongoļu tauta ir vienota. Bet kā gan citādi mongoļi (mūsdienās Mongolijā ir trīs miljoni iedzīvotāju, bet pirms gadiem trīsdesmit tur bija nepilni divi miljoni) varētu gadu tūkstošiem pastāvēt starp milzīgajām Krievijas un Ķīnas impērijām. Jāpiebilst, ka viņi ir ne tikai vienoti, bet arī kareivīgi. Zināms, kāpēc ķīnieši uzcēla savu Lielo mūri.
Lielvalstīm vienmēr ir savas darīšanas. Baltijas jūrā starp Krieviju un Vāciju ir tapuši divi gāzesvadi. Sibīrijā atradusies glabāšanas vieta franču atomelektrostaciju kodolatkritumiem. Taču arī mazajām tautām ir jāpastāv. Citādi ar tiem lielajiem arī vairs nebūs labi. Tāda ir mana pārliecība, par ko atgādina domas par Mongoliju un tagad arī svecīte logā 11. un 18. novembrī.
