Personīgi paldies
Katrs, kuram aiz muguras jau ir vairāki gadu desmiti, būs dzirdējis, ar kādām sekām var piemeklēt insults. Visbiežāk vai nu tuvinieku, vai paziņu lokā ir kāds, kurš to piedzīvojis. Diemžēl tā nav slimība, ar kuru, nedaudz apvārdzis, nonāc slimnīcā, paguli, paārstējies un pēc pāris nedēļām atgriezies ierastajā dzīvē. Ar insultu ir visas iespējas slimnīcā nonākt krietni bezpalīdzīgā stāvoklī. Vēl jo vairāk tieši tāpēc tik nozīmīga ir tur saņemtā attieksme.
Ziniet, ko domā žurnālists, kad nonāk ātro mašīnā? Pat saprotot, cik draņķīga situācija piemeklējusi, nevarēju noturēties, cītīgi nepētot aprīkojumu un mediķu komandas darbošanos, jo žurnālistiem parasti netiek piedāvāta iespēja braukt līdzi izsaukumos. No visas sirds varu teikt, ka man paveicās (ja tādā situācijā tā var teikt) – gan ar fantastiski foršo ātro brigādi, gan smuko jauno dakterīti, kas uzņēma slimnīcā, gan ar katru māsiņu un māsu palīgu nodaļā, tāpat ar fizioterapeiti, ergoterapeiti un masieri. Par manu ārstu un nodaļas vadītāju Jelgavas slimnīcā Aivaru Ļuļēnu nemaz nerunājot! Ja nu kaut kas man ģimenē no bērnības ir ieaudzināts, tad tā ir absolūta ticība, ka viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir humors. Un dakterim Ļuļēnam humora izjūta piemīt bagātīgi. Tas ļauj uz nedienām paskatīties ar ironiju un smaidu, kas krietni noderēja arī vēlākā posmā rehabilitācijas centrā Vaivaros, kur par sava veida šī perioda devīzi man kļuvis angliski pierakstīts teiciens: “Everything will be Ok in the end. If it’s not ok, it is not the end yet” (Beigās viss būs labi. Ja nav labi, tās vēl nav beigas – angļu val.)
Pie paldies teikšanas nevaru nepieminēt arī palātas biedreni Larisu, kas uzmundrināja ar savu tiešo valodu un skaidro skatījumu uz lietām un palīdzēja man sevī iestartēt zināmu egoisma devu (ko man ir īpašs talants vienmēr apslāpēt).
Un te jau varētu sākties īpašais paldies saraksts “vaivarniekiem”, bet starp visiem visgrandiozākā pateicība fizioterapeitam Ojāram, kurš mēneša laikā spēja manu fizisko kondīciju novest līdz spējai no jauna mācīties staigāt, paciešot manas noskaņojuma svārstības no nekritiski cerīgām līdz pesimistiskai asaru birdināšanai.
