«Par savu vārdu esmu pateicīga vecmammai. Mana tante pazīst kādu Dagmāru, un, kad vecmamma izdzirdēja šo vārdu, viņai tas ļoti iepatikās. Turklāt nav īpaši bieži sastopams,» stāsta Dagmāra Čakstiņa.
“Par savu vārdu esmu pateicīga vecmammai. Mana tante pazīst kādu Dagmāru, un, kad vecmamma izdzirdēja šo vārdu, viņai tas ļoti iepatikās. Turklāt nav īpaši bieži sastopams,” stāsta Dagmāra Čakstiņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes dabaszinātņu laborante, kas aizrāvusies ar ziedu mušu pētīšanu.
Dagmāras dzimtā puse ir Jēkabpils rajona Sēlpils paugurainās āres, kuras viņa diezin vai mainītu pret kaut ko citu. “Jelgavā dzīvoju neilgi – kopš pērnā gada oktobra. Tante ar onkuli no Rīgas pārcēlās uz šejieni, un es viņiem līdzi. Man šī pilsēta iepatikusies, un līdz ar siltāku laiku noteikti došos “pētnieciski izzinošās” gaitās,” smaida gaviļniece.
Runājot par vaļaspriekiem, Dagmāra akcentē pārdomu izlikšanu uz papīra: “Rakstu katru vakaru, vilcienā braucot uz Rīgu vai no tās. Man ir gana dzīva iztēle, un kāpēc gan turēt sveci zem pūra?” Vēl viņa daudz lasa, bet pēdējā laikā nedaudz aizrāvusies arī ar galda lomu spēlēm un reinkarnācijas idejām. Bioloģei ļoti patīk arī dziedāt, un viņa rudenī plāno atkal iestāties kādā korī, jo ārkārtīgi tīkamas sajūtas rodoties, dziedot kopā ar citiem.
Gaviļniece stāsta, ka šad un tad draugu vidū tiekot salīdzināta ar sabiedrībā labi zināmo Dagmāru Leganti. “Mani draugi ir ļoti interesantas un jaukas personas, ar viņiem patīkami parunāties par visādām lietām, un tieši tuvie paziņas iedrošina izdarīt kaut ko neikdienišķu.” Dagmāra atceras interesantus atgadījumus no bērnības. “Tā bija ziema. Lai nebūtu auksti, mamma man lika virs zeķubiksēm vilkt garās bikses un skolā tās novilkt. Aizgāju uz skolu un garderobē, kā jau kārtīgam bērnam pieklājas, tā arī izdarīju. Taču mans brālis, kas mācījās devītajā klasē, to ieraudzījis, lika tās vilkt atpakaļ. Es to nedarīju, jo mamma bija teikusi, ka skolā tās jānoģērbj. Kad nu brālis nevarēja pierunāt to darīt ar labu, viņš pārmeta mani pār celi un stīvēja garās bikses kājās, kamēr es pa visu skolu pilnā kaklā brēcu mammas sacīto. Beidzot viņam izdevās man ieskaidrot, ka garās bikses jānovelk tikai tad, kad uzģērbti svārki…”
Ja vārda svētki iekrīt darbdienā, gaviļniece to parasti īpaši nesvin, vien izdara ko īpašāku nekā ikdienā. Priecāšanos Dagmāra parasti plāno brīvdienās, tad ciemojas pie vecākiem, kur viesos atbraucis brālis un māsa ar ģimenēm. Bet arī tad esot tikai neliela pasēdēšana un kūkas apēšana.
“Ziņu” lasītājiem bioloģe vēl domāt par labo, jo tas piesaista pozitīvo. “Centieties pat gluži ikdienišķā lietiņā saskatīt brīnumu un, pirms sūroties par likteni, padomājiet, cik daudz mums tomēr ir dots!”
