Tuvojoties valsts budžeta projekta iesniegšanai Saeimā, finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) sniedzis plašu interviju ziņu aģentūrai LETA, un tā vēlāk pārpublicēta citur. “Re:Check” secināja, ka, runājot par zemas sociālās iemaksas maksātāju skaitu un izglītības kvalitāti, Reirs būtiski pārspīlē un viņa minētie skaitļi neatbilst faktiem.
Reirs runā par daudzu kritizēto sociālo iemaksu reformu, kuras rezultātā sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas jāmaksā arī par tiem cilvēkiem, kuri strādā nepilnu slodzi. Ministrs intervijā norāda, ka jaunais nosacījums vērsts pret nodokļu optimizēšanu. Kā argumentu viņš min mazo algu saņēmēju skaita straujo pieaugumu.
“Es sāku politisko darbību 2002. gadā, un tad minimālo algu saņēma mazāk nekā 30 000 cilvēku. Tagad tie ir 300 000. Vai valsts ekonomika ir kļuvusi vārgāka? Nē, tie ir nodokļu optimizācijas mehānismi.”
“Re:Check” neizdevās noskaidrot, kādus datus ministrs izmantojis. Viņa komunikācijas padomniece Mudrīte Grundule norādīja uz ministra aizņemtību un atbildes nesniedza.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem pērn minimālo algu saņēma tikai nepilni 17 tūkstoši cilvēku, taču, visticamāk, Reirs ar 300 tūkstošiem domājis gan nepilnas slodzes darbiniekus, gan minimālās algas saņēmējus, gan tos dažādos nodokļu režīmos strādājošos, kuru sociālās iemaksas ir vēl mazākas. Likuma grozījumu tapšanas gaitā bieži tika minēts, ka Latvijā 2019. gadā tā bija trešā daļa strādājošo jeb aptuveni 300 tūkstoši cilvēku. Par to rakstīja arī “Re:Check”.
Taču nav gan tiesa, ka pirms 20 gadiem šādu cilvēku bija 30 tūkstoši jeb desmit reizes mazāk. Valsts ieņēmumu dienestā (VID) “Re:Check” norādīja, ka tā rīcībā tik senu datu nav, savukārt CSP sniegtā informācija liecina, ka 2002. gadā par minimālo algu un mazāk strādāja aptuveni 90 tūkstoši. Turklāt, kā norāda CSP, šajā skaitā neietilpst tie, kas pieņemti darbā uz nepilnu laiku. Ja pieskaita arī šos cilvēkus, reālais skaits, visticamāk, bijis daudz lielāks. Par to liecina arī aģentūras LETA arhīvā atrodamā laikraksta “Dienas Bizness” ziņa. Tajā norādīts uz VID aprēķiniem, ka 2003. gadā mazāk par minimālo algu saņēmuši vidēji 195 tūkstoši cilvēku. Savukārt toreizējais Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers norādījis, ka nodarbināto skaits 2003. gada beigās bija 1,03 miljoni. “Ap 25% no visiem nodarbinātajiem (ap 250 tūkst.) saņem minimālās darba algas. Krīgera rīcībā esošie dati liecina, ka 13,3% nodarbināto neto alga 2003. gadā bija mazāka par minimālo algu,” teikts rakstā.
Nepilnu laiku strādājošos, mainot metodoloģiju, CSP statistikā iekļāva no 2008. gada. Arī tā rāda, ka mazo algu saņēmēju ir būtiski vairāk.
Tātad iespējams, ka minimālās algas un mazāk par to saņemošo iedzīvotāju, kā arī citos mazu sociālo iemaksu režīmos strādājošo skaits ir audzis, taču ne tik dramatiski un strauji un tikai pēdējos 20 gados, kā par to runā Reirs.
Vairāk nekā 50 procenti skolu beidzēju nerod sev nodarbi?
Intervijā Reirs arī kritizē pārāk lēno skolu reformu un zemo izglītības kvalitāti. Viņš tajā saka: “Tādēļ arī esam situācijā, ka vairāk nekā 50% no pamatskolas vai vidusskolas beidzējiem nevar atrast sev nodarbi, īpaši no skolām ar nepilnām klasēm.”
Arī šādu statistiku “Re:Check” neizdevās atrast. CSP dati liecina, ka pēc pamatskolas beigšanas tikai aptuveni četri līdz pieci procenti pusaudžu neturpina mācības vidusskolās vai arodskolās. Savukārt no vidusskolu beidzējiem tālāku izglītību neiegūst aptuveni 31 procents. Dati neparāda, cik no šiem jauniešiem tūlīt sāk strādāt. Nav arī redzams, cik daudzi tālāko izglītību iegūst ārzemēs.
Tāpat Reira teikto neapstiprina “Eurostat” jauniešu bezdarba dati. Šogad apkopotā informācija rāda, ka vecumā līdz 25 gadiem Latvijā bez darba ir 14 procenti. Tas ir mazāk nekā Eiropas Savienības valstu vidējais rādītājs – 17 procenti.
