Reliģija var provocēt. Tā spēj izraisīt dažādas emocijas katrā cilvēkā. Reliģiju var ienīst, to var pētīt vai arī būt tajā absolūti iesaistīts.
Reliģija var provocēt. Tā spēj izraisīt dažādas emocijas katrā cilvēkā. Reliģiju var ienīst, to var pētīt vai arī būt tajā absolūti iesaistīts. Taču nekad reliģija kā fundamentāls sociālais institūts nav spējusi atstāt cilvēkus vienaldzīgus, jo arī tās noliegums bijis savas pozīcijas izrādīšana. Stereotips, ka reliģija ir konstanta, nav īsti korekts, jo jebkura parādība, kas atrodas laiktelpā, ir pakļauta vismaz minimālām pārmaiņām. Katras personības apziņā allaž reliģija tiek uztverta pilnīgi citādi. Uztvere ir pilnībā atkarīga no indivīda subjektīvās pasaules. To nosaka vide, kurā katrs dzīvo.
Šīs diskusijas dalībnieki runā par reliģiju, par dažādām ticībām un dažādiem dieviem.
Starp dievu un nedievu
Mārtiņš Kaprāns: Kā jūs, jauni cilvēki, sevi redzat reliģijas kontekstā?
Artūrs Štamers: Pirmkārt, es zinu, ka neesmu kristīts, tāpat kā mani vecāki nav, tāpēc sevi zināmā mērā varu uzskatīt par antikristu. Tomēr antikrists nav mans ticības objekts. Mani vairāk saista sātanisms (neosātanisms), kas ir tāda pati reliģija kā budisms vai hinduisms un kuram es pakļauju visu savu dzīvi.
Liene Grahoļska: Atzīšos, es arī neesmu kristīta. Taču tas nenozīmē, ka iesaistos kaut kādās sektās. Nebūt ne! Man pašai ir savi uzskati.
Mārtiņš Kaprāns: Vai savu pārliecību tu varētu nosaukt par kādu reliģijas formu?
Liene Grahoļska: Ja tu pateiktu precīzu reliģijas definīciju, tad varbūt tas tā arī būtu. Man liekas, ka tā ir sava veida reliģija – kad tu pats izveido dievu, kas mīt tevī.
Santa Lasmane: Arī es neesmu kristīta un, tā kā studēju reliģijas zinātnes un reliģijas pētniecību, necenšos nosliekties par labu vienai vai otrai reliģijai. Mēģinu saglabāt uz to objektīvu skatienu.
Mārtiņš Kaprāns: Vai tas nozīmē, ka tu vispār nekad neesi pievērsusies nevienai reliģijai?
Santa Lasmane: Kā tad ne!? Savulaik esmu bijusi gan luterāne, gan sātaniste. Arī tagad mani ļoti saista viena reliģijas forma, proti, runa ir par dievturību, kas bija seno latviešu pagāniskā ticība.
Jūlija Musorina: Atšķirībā no iepriekšējiem runātājiem es esmu kristīta un nāku no pareizticīgas ģimenes. Par pareizticīgo esmu kļuvusi pēc brīvas izvēles, un nedz ģimenē, nedz arī kur citur neviens man šo ticību nav uzspiedis.
Mārtiņš Kaprāns: Kāda ir būtiskā atšķirība starp, teiksim, katolicismu un pareizticību?
Jūlija Musorina: Šī atšķirība, atklāti runājot, ir visai formāla un ārēja, jo idejiski, manuprāt, šie kristietisma paveidi ticīgam cilvēkam var būt grūti atšķirami.
Santa Lasmane: Patiesību sakot, no ētikas viedokļa šie dažādie kristietisma atzari ir diezgan radniecīgi, tas ir, tiem ir ļoti līdzīgs ētiskais pamats.
Liene Grahoļska: Tādā gadījumā man nav īsti skaidrs, ar ko atšķiras, piemēram, luterāņu dievs no katoļu un pareizticīgo dieva?
Jūlija Musorina: Dievs jau neatšķiras. Reliģija nav dievs. Dievs stāv augstāk par reliģiju.
Artūrs Štamers: Taču tad mēs varam apgalvot, ka arī budisma dievs neatšķiras no kristiešu dieva. Manuprāt, ja dievs vispār ir, tad tas ir gan dievs, gan arī nedievs vienā personā, un pēc nāves tu nepārvērties par dieva daļu. Tu vienkārši sāc dzīvot šajā dieva vai arī nedieva valstībā. Jautājums, protams, ir, kur labāk, taču uz to, šķiet, neviens nekad nespēs sniegt pilnīgi pārliecinošu atbildi. Tas atkarīgs no intuīcijas. Mana intuīcija saka – labāk dzīvot nedieva valstībā.
Par reliģiju un nākotni
Mārtiņš Kaprāns: Runājot par šodienas progresu daudzās jomās, mēs bieži vien secinām, ka šai nemitīgajai attīstībai ir arī vairākas ēnas puses. Viens no lielajiem šodienas mīnusiem ir nepārtrauktajai dinamikai adaptēties nespējīgo elementu atstumšana. Progress var būt gan pozitīvi, gan arī negatīvi vērtējams, ietekmējot dabu, cilvēka psihi un cilvēci vispār. Vai reliģijai būs vieta informatizētajā un tehnokratizētajā nākotnē?
Jūlija Musorina: Cilvēks allaž tiecas radīt sev kaut kādu ideālu. Vēstures gaitā pierādījies, ka lielai daļai dažādu sabiedrību ar ļoti dažādām reliģijām tieši dievs ir bijis ideāls, kas palīdzējis veidot cilvēku savstarpējās attiecības. Esmu pārliecināta, ka tam būs arī nozīmīga vieta nākotnē.
Artūrs Štamers: Ne jau tikai dievs ir tas, kas sevī iemieso ideālu. Daudziem šis ideāls ir slēpies velnā vai vispār kādā ļaunuma simbolā.
Liene Grahoļska: Ja cilvēce būtu ticējusi tikai ļaunā simbolam, tad tā sen jau pārstātu eksistēt.
Artūrs Štamers: Tas ir pēc formulas, kas būtu, ja būtu, taču mēs nezinām, kā patiešām būtu, ja cilvēki ticētu ļaunajam. Iespējams, pasaule būtu tieši labāka.
Jūlija Musorina: Tieši to es arī vēlos uzsvērt, ka dievs ir tas, kas kļūst par ideālu, un līdz ar to ir pilnīgi pieļaujams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē liela daļa cilvēces ticēs kādam ļaunuma simbolam, ja tas spēs kļūt par tās ideālu. Taču viens nu gan ir skaidrs – kaut kāds dievs būs vienmēr, jo cilvēks nevar dzīvot bez ideāla.
Liene Grahoļska: Reliģijas jēdziens ir ļoti grūti definējams, jo nav tik viegli rast robežu, aiz kuras tā beidz pastāvēt. Tomēr, ja mēs pieņemam, ka visām reliģijām pamatā ir ticība kaut kam, tad, bez šaubām, arī tām būs vieta nākotnē. Cilvēks nespēj dzīvot bez ticības. Protams, runa ir par to, kas nākotnē būs šis ticības objekts. Cilvēks var ticēt, piemēram, krēslam vai kādai citai laicīgai lietai. To faktiski man tagad ir grūti paredzēt. Taču, ja ticība nav reliģiju veidojošais elements, tad es neņemos apgalvot, ka nākotnē reliģija varētu pastāvēt.
Artūrs Štamers: Ir naivi domāt, ka cilvēks nespēj dzīvot bez ticības. Ir ļoti daudz cilvēku, kas netic pilnīgi nekam.
Mārtiņš Kaprāns: Taču, vai tādā gadījumā neveidojas tāds kā paradokss: tu tici tam, ka tu netici nekam. Tas nozīmē, ka būtībā no ticības tu nespēj izbēgt?
Artūrs Štamers: Nē, tu vari neticēt vispār, taču tad tev ir jāspēj pacelties pāri labajam un ļaunajam un, Nīčes vārdiem runājot, jākļūst par imorālistu jeb pārcilvēku.
Santa Lasmane: Es pieļauju tikai vienu utopisku modeli, kuram, nākotnē realizējoties, reliģija vairs nebūtu vajadzīga, proti, visiem cilvēkiem ir jākļūst pilnīgi nejūtīgiem: viņi nedz smietos, nedz bēdātos, nedz arī būtu pārsteigti par kaut ko. Tieši jušana un jūtas ir saite, kas vieno indivīdu ar reliģiju un tālāk – ar dievu.
Kad viena reliģija kļūst pārāka par citām
Mārtiņš Kaprāns: Varbūt, ka tas ir politnekorekti (kā tagad pieņemts teikt) jautāt, bet, ar ko tava reliģija ir pārāka par citu izvēlētajām reliģijām?
Artūrs Štamers: Neosātanisms principā ir virzīts uz egoismu. A.S.Laveja sarakstītā sātanisma Bībele ir vērsta uz cilvēka egoismu, ego apzināšanos un maksimālu savas pašapziņas kāpināšanu. Es nedomāju, ka ir pareizi mūsdienās uzskatīt: ja tev iesit pa vienu vaigu, tad pagriez otru. Šāds kristietisma princips nekur neder. Turpretī neosātanisms pauž pārliecību: ja tev sit pa vienu vaigu, tad tev sitējam jāzvetē pretī. Un tieši šis praktiskais un reālai dzīvei pieskaņotais sātanisma filosofijas aspekts ir pamats tam, ka šī reliģija ir krietni pārāka par citām. Jāteic, ka daudziem, sevišķi citu reliģisko konfesiju pārstāvjiem, liekas, ka sātanisms ir kaut kas izcili ļauns vai arī līdzinās komiksam. Šāds domāšanas veids liecina par zināšanu seklumu. Viņi nesaprot, ka tieši sātanismā sastopama īstenā dzīves mācība. Tas man spēj piedāvāt individuālismu, taču, teiksim, kristietisms (jebkurš atzars) man neko tādu nedod, jo tā ir tipiska masu reliģija.
Jūlija Musorina: Tad jau tev to nevajag saukt par sātanismu, bet drīzāk par egoismu.
Artūrs Štamers: Var jau mainīt jēdzienus, taču būtība no tā nekļūs citāda.
Liene Grahoļska: Tā kā uzskatu, ka dievs ir manī un manis pašas radīts, tad nevēlos uzsvērt kaut kādu viņa pārākumu pār citiem. Man galvenais, lai šis dievs, ko intuitīvi sajūtu, būtu tas, kas glabā mīlestību un labestību, vārdu sakot, visu pozitīvo.
Santa Lasmane: Kaut gan vairāk esmu tāda kā pagānisma pētītāja, taču man liekas, ka tieši šī reliģijas forma ir pārāka par citām savā sasaistē ar manu mentalitāti. Citiem vārdiem, es patiesi organiski izjūtu šos latviešu dievus atšķirībā no tā paša kristietisma, kas man liekas kaut kas svešs. Svešo tu nevari izjust kā savas garīgās pasaules daļu. Tieši jušana un jūtas padara katra ticīgā reliģiju pārāku par citām. Esmu ļoti saistīta ar pagānisma pasaules uztveri: aizkapa dzīve, svētakmeņi ir manai pasaulei piederīgi simboli.
Jūlija Musorina: Atšķirībā no sātanisma pareizticība ir orientēta uz pozitīvo. Mana stingra pārliecība ir tā, ka tikai pozitīvais var būt pamatā, lai cilvēki dzīvotu organizācijā, ko mēdzam saukt par sabiedrību. Pareizticība ir mīlestības reliģija, un Jēzus Kristus ar saviem darbiem ir pierādījis, ka uz zemes var valdīt mīlestība starp cilvēkiem un ka tai ir jāvalda, jo pretējā gadījumā cilvēce iznīks. Lai kā mani necenstos pārliecināt, es nespēju tuvākā mīlestību saskatīt, piemēram, sātanismā.
Artūrs Štamers: Kāpēc tu domā, ka labais, ko tev piedāvā pareizticība, patiešām ir labs, nevis pāris gudru vīreļu gadsimtu gaitā nepārtraukti iebarotais opijs tautai. Varbūt tieši tas, ko mēs pašlaik uzskatām par ļauno, būtībā ir labais?
Jūlija Musorina: Kristietisms vispār ir ētisku normu apkopojums. Šīs normas ir konvencionālas, tas ir, sabiedrības jau pirms laba laika ir vienojušās, ka tās ir pareizākās un nodrošina to, ka nesākas visu karš pret visiem. Taču tavs sātanisms to nekādi nespēj nodrošināt.
Artūrs Štamers: Bet, redzi, tas, ka šādas normas ir pastāvējušas, neizslēdz cilvēkus, kas mūžu mūžos nostājušies tām opozīcijā, tās pārkāpjot. Un, ja šāda opozīcija jau no laika gala ir bijusi, tad nevaram apgalvot, ka šīs pašas kristietisma ētiskās normas ir perfektas.
Jūlija Musorina: Nu jau tu šauj pār strīpu! Uzskatīdams, ka bērna nogalināšana jau patiesībā nekas ļauns nav, pareizāk, ļauns tas ir tikai tai sabiedrības daļai, kas piekrīt tam, ka slepkavība nekādā gadījumā nevar būt kaut kas pozitīvs. Tas ir absurds!
Artūrs Štamers: Tas nav nekāds absurds. Varbūt tam bērnam pēc desmit gadiem tāpat būtu lemts mirt, taču tad gudri onkuļi pasludinātu, ka tas ir liktenis. Nāve ir norma. Bet par normu nevar uzskatīt līdzekli, kā nāve tiek sasniegta. Drīzāk jau pasludināšana, ka cilvēka nāve ir liktenis, uzskatāma par sociāli radītu absurdu.
Santa Lasmane: Jūs abi pārlieku kategoriski spriežat, jo reliģijā jābūt gan ļaunajam, gan arī labajam. Kas tad būtu labais, ja nebūtu ļaunā, vai otrādi? Dzīvē, protams, jārēķinās: ja tu darīsi kādam ļaunu, tad tas tev agrāk vai vēlāk atgriezīsies atpakaļ.
Mārtiņš Kaprāns: Vai savas ticības apliecinājumam obligāti ir nepieciešams apmeklēt kaut kādu institūciju, piemēram, baznīcu vai mošeju?
Artūrs Štamers: Latvijā tas nav obligāti, jo nav jau sātanisma baznīcas. Man zināms, ka Amerikā ir sātanisma templis, kurā notiek lielie sabati. Šajā templī tiek veikti dažādi rituāli. Galvenā rituālu daļa ir jaunava, kas tiek izmantota kā altāris, uz kura tiek taisīts kaut kas līdzīgs dievmaizītei, tikai šī tiek pagatavota no vīriešu spermas. Rituāla beigās priesteris jaunavai atņem nevainību.
Liene Grahoļska: Man baznīcu Latvijā patīk apmeklēt tālab, ka tur diezgan bieži var dzirdēt garīgo mūziku, no kuras gūstu baudījumu un sirdsmieru. Pieļauju, ka jau tagad kādai daļai jauniešu par baznīcu gandrīz kļūst dažādi nakts klubi.
Santa Lasmane: Dievturībā viss ir daudz vienkāršāk, jo daba tev ir baznīca, tālab nekur nav jāiet un tu vienmēr ikvienā vietā vari apliecināt savu ticību.
Mārtiņš Kaprāns: Vai tas savā ziņā nav panteisms – reliģijas forma, kurā dievs manifestējas dabā?
Santa Lasmane: Jā, dievturībā ir vairākas paralēles ar panteismu, tomēr dievs ir ne tikai dabā, viņš ir visuresošs. Protams, dabā ir lietas, kuras var traktēt kā pielūgsmes objektus, tomēr, manuprāt, tas ir saistīts ne tik daudz ar pielūgsmi, cik ar vietām. Tajās mīt milzīga enerģija, ko cilvēks var uzņemt sevī. Savukārt kristiešu baznīcu apmeklēju tikai intereses pēc, respektīvi, mani saista tas, kā mācītājs interpretē vienu vai otru Bībeles tekstu. Nereti var arī salīdzināt, kā tu esi izpratis kādu epizodi no Bībeles un kā to saprot mācītājs.
Jūlija Musorina: Pēdējā laikā visai reti eju uz baznīcu, un tas nav izskaidrojams tikai ar laika trūkumu – garīgām lietām laiks vienmēr atrodas. Baznīcu apmeklēju tikai tad, kad jūtu, ka nudien ir grūti dzīvot šai pasaulē, nesākot ienīst cilvēkus.
Artūrs Štamers: Cilvēku nīšana ir velna kārdinājums.
Jūlija Musorina: Tā tas ir, tāpēc es pa reizei dodos nevis uz pilsētas baznīcu, bet gan uz Kalnciema pareizticīgo klosteri, kur tu nokļūsti citā pasaulē, kas piepildīta ar klusumu, saviem bioritmiem un nepārprotami pozitīvu enerģiju.
Artūrs Štamers: Iekšējo mieru un pozitīvo enerģiju vari gūt arī piedzeroties.
Jūlija Musorina: Jā, bet tu šeit runā par fiziskām tieksmēm, turpretim es – par garīgām. Uz baznīcu tiecas tieši tāds cilvēks, kam ir daudz iekšējo problēmu, pareizāk, kas savu ikdienu uztver kā nepārvaramu problēmu gūzmu. Šādus cilvēkus ir arī ļoti viegli ietekmēt ar dažādiem ekstrēmiem reliģiskiem virzieniem.
Liene Grahoļska: Kāpēc tu domā, ka uz baznīcu iet tikai tad, kad ir problēmas? To varu apmeklēt tīri estētiskā baudījuma pēc – visi rituāli, baznīcas atribūtika utt.
Artūrs Štamers: Jā, pareizi, es uz baznīcu varu doties arī tad, kad esmu par kaut ko ļoti priecīgs un apmierināts. Nav pieņemams, ka tu kā pareizticīgā uzsver tikai baznīcas traģisko pusi.
Martiņš Kaprāns: Labi, taču, kas notiks, kad vairs nebūs vispār nekāda dieva?
Artūrs Štamers: Dievs būs vienmēr. Par to var kļūt jebkas – arī nauda var iegūt dieva statusu.
Santa Lasmane: Nav šaubu, ka dievs būs vienmēr. Arī šodienas jaunatnei ir vajadzīga reliģija (līdz ar to dievs), jo pretējā gadījumā viņi ātri vien izveidosies par garīgi tukšiem indivīdiem.
***
Santa Lasmane, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studente:
Es pieļauju tikai vienu utopisku modeli, kuram, nākotnē realizējoties, reliģija vairs nebūtu vajadzīga, proti, visiem cilvēkiem ir jākļūst pilnīgi nejūtīgiem: viņi nedz smietos, nedz bēdātos, nedz arī būtu pārsteigti par kaut ko. Tieši jušana un jūtas ir tā saite, kas saista indivīdu ar reliģiju un tālāk – ar dievu.
Jūlija Musorina, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta studente:
Cilvēks allaž tiecas radīt sev kaut kādu ideālu. Vēstures gaitā ir pierādījies, ka lielai daļai dažādu sabiedrību ar dažādām reliģijām tieši dievs ir bijis šis ideāls, kas palīdzējis veidot cilvēku savstarpējās attiecības . Esmu pārliecināta, ka viņam arī nākotnē būs nozīmīga vieta.
Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta students:
Man neinteresē reliģijas, pareizāk, dieva, definēšana. Pietiek jau ar to, ka daudzu gadsimtu laikā cilvēkam tā arī nav izdevies definēt pašam sevi. Taču esmu drošs: eksistē lietas, kas ir prātam netveramas un bezgalīgas. Un, ja mēs šo «kaut ko» nosaucam par dievu, es neiebilstu.
Artūrs Štamers, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta students:
Manuprāt, ja dievs vispār ir, tad tas ir gan dievs, gan arī nedievs vienā personā, un pēc nāves tu nepārvērties par dieva daļu. Tu vienkārši sāc dzīvot šajā dieva vai arī nedieva valstībā. Tas ir atkarīgs no intuīcijas. Mana intuīcija saka – labāk ir dzīvot nedieva valstībā.
Liene Grahoļska, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studente:
Reliģijas jēdziens ir ļoti grūti definējams, jo nav tik viegli rast robežu, aiz kuras reliģija beidz pastāvēt. Tomēr, ja mēs pieņemam, ka visām reliģijām pamatā ir ticība kaut kam, tad, bez šaubām, kaut kādai reliģijai nākotnē būs vieta, jo cilvēks nespēj dzīvot arī bez ticības.
