Sākums ceturtdienas, 4. jūlija, numurā.
1976. gadā OSI, pateicoties galvenokārt Jāņa Poļa pētījumiem, saņēma vissavienības 4. pakāpes PSRS Ministru Padomes prēmiju. Institūts guva arī dāsnu finansējumu, kas ļāva tālāk attīstīt pētījumus bioorganiskajā ķīmijā un molekulārajā bioloģijā, par ko Jānis Polis rakstījis: «Plaši un dziļi biologu acu priekšā un, galvenais, prāta satveramības robežās tagad paveras tie slāņi, kas ir vistuvāk pašām dzīvības norisēm. Visā cilvēka pastāvēšanas gaitā tie bijuši vismīklainākie procesi un neskaitāmus gadu tūkstošus pat nepieejami. Nu zinātne ir sasniegusi tādu līmeni, ka var tiem tuvoties. Patīkami apzināties, ka šo aktīvo pētnieku pulkā ir arī mūsu zinātnieki, kuru meklējumi pēc attiecīgā PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmuma vēl vairāk tiks izvērsti un paplašināti.»
«Mana dzīves misija ir ķīmija»
Taču aptiekas un ārsti kādu laiku bijuši konservatīvi, un Jānis Polis darījis, ko varējis. Apzvanījis Rīgas aptiekas, sarunājis, ka pirms hokeja mačiem tiks ziņots: «Sākusies gripas epidēmija, lietojiet remantadīnu!» Jānis Polis 1975. gadā apkopoja pētījuma rezultātus un jau pēc S.Hillera nāves aizstāvot disertāciju «Antivīrusu vielu sintētiskie meklējumi adamantāna grupā», ieguva ķīmijas zinātņu kandidāta grādu. Viņš ir daudzu adamantāna atvasinājumu autors, kas nostiprināts ar PSRS autorapliecībām un ārzemju patentiem. Viņu interesēja jaunu potenciāli bioloģiski aktīvu adamantāna atvasinājumu sintēze, kā arī jau zināmu adamantāna atvasinājumu jauni iegūšanas paņēmieni. Līdztekus remantadīnam Jānis Polis ir daudzu citu preparātu sintēzes paņēmienu autors. Kopā ar līdzautoriem izstrādājis dažādus acetiladamantāna sintēzes paņēmienus (saņemtas četras PSRS autorapliecības), 1-adamantānkarbonskābes (acetiladamantāna izejvielas) sintēzes paņēmienus (divas autorapliecības) un tetrahidrociklopentandiēna (adamantāna izejvielas) iegūšanas paņēmienu (viena autorapliecība). Viņa kontā ir jaunu bioloģiski aktīvu adamantānu atvasinājumu iegūšanas paņēmieni (deviņas PSRS autorapliecības). No šiem preparātiem gludantānam piemīt pretgripas un Parkinsona slimības ārstēšanas īpašības.
«Mana dzīves misija ir ķīmija: jaukt vielas, eksperimentēt un radīt medicīniskus savienojumus. Ķīmijā valda tādi paši likumi kā mākslā un mūzikā. Viss zūd un rodas, tur iekšā ir gan ētika, gan morāle. Ķīmijas formula ir mana emocionālā pasaule. Man naktīs pie gultas vienmēr ir zīmulis. Katru impulsu ir jāpaspēj pierakstīt, kaut uz tuvākās sienas!»
Par sintezēto pretgripas līdzekli remantadīnu Jānis Polis un I.Grava līdz ar PSRS autorapliecību saņēma atlīdzību, bet visas autorapliecības piederēja Organiskās sintēzes institūtam un valstij. Summu sadalīja uz pusēm: par to Jānis Polis iegādājās vieglo automašīnu – žiguli, bet I.Grava – kooperatīvo dzīvokli. Ar iegādāto automašīnu viņš atceļā no Igaunijas universitātes pilsētas Tartu ar līdzbraucēju farmakoloģi Skaidrīti Ģērmani 1979. gada 19. aprīlī avarēja un ieguva smagas traumas. Zinātnieks atceras: «Kad atvēru acis, apkārt arumi, mašīnas fāras deg, esmu iedzīts zem kapota. Mani lāpīja pāris mēnešus. Divas nedēļas drausmīgo sāpju dēļ dzīvoju bez miega.» Gandrīz mēnesi viņš ir atradies Ogres slimnīcā starp dzīvību un nāvi. Jānis Polis to uzskatījis par otrreizējo piedzimšanu – atgriešanos dzīvē: «Kā citādi, ja ne par Dieva brīnumu lai nosauc manu otro piedzimšanu? Biju tur, un viss notika tieši tā, kā aprakstīts Roberta Mudi grāmatā «Dzīve pēc nāves».»
Romantiķis, kas neizrādījās
Akadēmiķis Jānis Stradiņš, Jāņa Poļa draugs un ilggadējs darbabiedrs, viņu raksturojis: «Jānis ir psiholoģiski sarežģīta, pretrunīga, pat traģiska personība. Laboratorijā viņš strādāja pārcilvēciskā režīmā 12 stundas dienā un pat vairāk, ar milzīgu degsmi, bet tad varēja uz laiku no ķīmiķa darba izslēgties vispār, nodoties citām kaislībām un beigu beigās pat institūtu pamest (..). Polis ir bijis romantiķis, taču strādājis bez izrādīšanās. Nodošanās ķīmijai bija viņa pašizaugsmes veids, viņa misija.»1990. gadā, vēl strādājot laboratorijā, Jānis Polis raksta Latvijas Inženieru asociācijas informatīvajā biļetenā: «Visu savu radošo darba mūžu esmu lauzies cauri neiedomājami biezajam birokrātisma mūrim, «caursitot» savus izgudrojumus. Kad biju jaunāks, man pietika spēka, enerģijas un vēlēšanās to darīt. Atceros kaut vai savu «remantadīna epopeju» – tas ir manis izstrādāts preparāts, kuru, par spīti milzīgajam pieprasījumam, neviens negribēja sākt rūpnieciski ražot. Es jau sen esmu izstrādājis vēl vienu medicīnisko preparātu, kas ārstnieciskās efektivitātes ziņā pārāks par remantadīnu. Tas ir adapromīns. To sen gaida gan mediķi, gan slimnieki. Adapromīns spēj neitralizēt A un B grupas vīrusus. Un tagad mēģiniet saprast – drīz būs pagājuši divi gadi, kopš man kabatā ir atļauja sākt šā preparāta rūpniecisku izlaidi. To parakstījis pats PSRS veselības aizsardzības ministrs Čazovs. Taču pat šis dokuments nespēj ietekmēt ražotājus. Drīz būs pagājuši divi gadi, un baidos, ka man drīz visu vajadzēs sākt no jauna. Visu mūžu esmu centies radīt tādas tehnoloģijas, kas pat to nepilnīgas ievērošanas gadījumā nodarītu dabai minimālu kaitējumu. Ko man darīt? Dodiet man padomu! Varbūt atkal rakstīt uz Maskavu labajam un varenajam «onkulim» – šoreiz jau Gorbačovam? Nē, nav man vairs tie gadi, trūkst spēka un enerģijas, atklāti sakot, nav arī vēlēšanās… Cilvēka iespējām ir robežas, cilvēks nav veseris, var arī salūzt. Man ir 52 gadi, un es jūtos bezspēcīgs. Man rokas nolaižas, negribas cīnīties… Palikusi pēdējā cerība – jūsu asociācija. Ja jūs man parādīsiet kaut nelielu spraugu šajā biezajā sienā, es laikam spēšu izšķirties un doties vēl vienā triecienuzbrukumā.»
No laboratorijas – uz Tautas fronti
Šajā laikā darbs laboratorijā Jāni Poli jau saistījis aizvien mazāk, viņš vairāk bija sācis pievērsties atmodai un kultūrai. Astoņdesmito gadu beigās pašaizliedzīgi darbojies brīvās Latvijas labā un pat vācis ziedojumus Latvijas Tautas frontei.1989. gadā pirms mises Aglonā Latvijas Tautas fronte bija organizējusi mītiņu tuvējā parkā un Jānis Polis brīvprātīgi reģistrējis pilsoņus. Zinātnieks ierosinājis Aglonas internātskolas direktoram vēlākajam Augstākās Padomes deputātam Andrim Puzo, ka mītiņu laikā varētu nolasīt Elzas Ķezberes dzejoli «Lūgšana». A.Puzo atbalstījis šo vēlmi un ieteicis savu uzstāšanos saskaņot. Saņēmis vēl dažu paziņu atbalstu, Jānis Polis devies, lai lūgtu atļauju mītiņa dalībnieku priekšā nolasīt 1938. gadā publicēto dzejoli, kas viņa kā latvieša pārliecību veidojis un stiprinājis kopš studiju laikiem, kad «Lūgšanu» slepus lasījis saviem biedriem. Dainis Īvāns izlasījis Jāņa Poļa līdzpaņemto dzejoli, bet, par lielu izbrīnu, aizliedzis to deklamēt mītiņa dalībniekiem. Zinātnieks tomēr, neņemot vērā aizliegumu, ticis uz otrā stāva balkona un skaļā balsī nolasījis «Lūgšanu» vairākiem tūkstošiem mītiņa dalībnieku. «Tas bija neaprakstāmi. Dzejas pēdējām rindām skanot, cilvēki pacēla rokas līdz ar manām pret debesīm,» atceras Jānis Polis, piebilzdams, ka līdzīgu saviļņojumu viņam vairs droši vien nekad neizdosies piedzīvot. Tautas frontes 2. kongresa otrajā dienā pirms darba sākšanas Jānis Polis tautfrontiešiem atkal ierosināja nolasīt E.Ķezberes dzejoli kā savdabīgu aizlūgumu par latviešu tautas vienotību un brīvo Latviju. Gadu vēlāk, kad Doma laukumā pulcējušies tūkstošiem cilvēku un Tautas frontes līderi no radiokomitejas ēkas balkona uzrunājuši mītiņa dalībniekus, Jānis Polis, par spīti aizliegumam lasīt dzejoli, ticis cauri apsardzei un izgājis uz balkona, lai kārtējo reizi nolasītu «Lūgšanu», taču tas nav izdevies.
Var šķist – veiksmes stāsts, taču gluži tā nebija. Pārāk impulsīvais, neaprēķināmais raksturs sagādāja visvairāk nepatikšanu pašam un veicināja aiziešanu no «dzimtā» institūta. Negaidīti ar čarterreisu Rīga – Katmandu Jānis Polis aizlidoja uz Nepālu, Himalajiem, par to neinformējis institūta direkciju. Pats viņš to 2000. gadā komentē īsi: «Kā mani 59 gadu vecumā uztaisīja par bezdarbnieku, tā pie zinātnes neesmu atgriezies.» ◆
Nobeigums otrdienas, 16. jūlija, numurā.
