Nobeigums, sākums ceturtdienas,4. jūlija, numurā
1997. gada 10. oktobrī akciju sabiedrība «Grindeks» par ieguldījumu farmācijā, zāļu izpētē un ražošanas attīstībā Jānim Polim pasniedza Grindeļa medaļu, kas dibināta, lai godinātu pirmo latviešu izcelsmes dabaszinātnieku, ķīmiķi, ārstu, farmaceitu Dāvidu Hieronīmu Grindeli.
Citā iekārtā būtu miljonārs
Pēc aiziešanas pensijā 1997. gadā Jānis Polis vēlējās baudīt laimīgās vecumdienas, pievērsties savām daudzpusīgajām interesēm literatūrā, mākslā, glezniecībā, vēsturē, kultūrā un reliģijā. Jānis Polis, kurš ar saviem izgudrojumiem citā iekārtā būtu varējis kļūt par miljonāru, nebija neko iekrājis. Arī pensija bija gaužām maza. No 2000. gada mājas īpašniekiem bija tiesības paaugstināt īres maksu. Līdz tam Jānis Polis godīgi maksāja 15 santīmu par kvadrātmetru. Māju denacionalizēja. Jaunais īpašnieks tiranizēja īrniekus – pieprasīja noslēgt jaunus līgumus. Tagad maksa bija daudz augstāka, un to viņš ar savu 53 latu pensiju nevarēja segt. Draudēja izlikšana no dzīvokļa. Savā nelaimē Jānis Polis nevienu nevainoja, arī «Olainfarm» – nē, un tas joprojām ražoja viņa zāles – remantadīnu un midantānu. «Visi patentu termiņi par zāļu lietošanu ir notecējuši. Pats esmu vainīgs. Neesmu pratis dzīvi iekārtot. Būtu veikls čalis, kad nāca privatizācija, būtu nodrošinājies.»
Sociālās mājas dvēsele
Dzīves apstākļi zinātniekam pamazām nokārtojušies, pateicoties rezonansei radio, laikrakstos un ZA atbalstam. 2000. gadā Jānis Polis ieguva jaunu dzīvesvietu Rīgas Domes sociālajā mājā «Mūsmājas». «Olainfarm» viņu iesaistīja darbā semināros, kurus organizēja ārstiem un aptiekām, – Jānim Polim bija iespēja stāstīt par remantadīna iedarbību un īpašībām.
Jānis Polis kļuva par «Mūsmāju» dvēseli. Viņa devīze bija: dzīvei tikai tad ir jēga, ja esi vajadzīgs citiem. «Mūsmāju» sadzīves apstākļi bija normāli, pārvaldniece atsaucīga, daudzi iemītnieki izglītoti, gudri un godīgi, vajadzēja viņus izraut no nomāktības, radīt dzīvesprieku. Jānis Polis sāka ar lekcijām medicīnā un bioķīmijā. Redzēdams savu likteņa biedru atsaucību, rīkoja gleznu izstādes un dzejnieku Leonīda Breikša, Andreja Eglīša, Annas Rancānes dzeju vakarus. Domāja, kā padarīt tuvējo apkārtni zaļāku, pievilcīgāku un sakoptāku. Normalizējās Jāņa Poļa dzīves apstākļi: viņš ar mīlestību iekārtoja savu mitekli, pie sienām ierīkoja grāmatu plauktus, kurus piepildīja ar savas dzīves lielākajiem dārgumiem – grāmatām. Par katru viņš varētu stāstīt garu stāstu, gan kā un kāpēc tā tur nonākusi, gan kas tur par vērtībām atrodas.
Ilgu laiku Jānis Polis atteicās pielīdzināt savu PSRS laikos iegūto ķīmijas zinātņu kandidāta grādu Latvijas Republikas doktora grādam. 1998. gadā viņš to izdarīja, iegūstot ķīmijas doktora grādu, ko citi zinātņu kandidāti bija paveikuši jau 1992. gadā. 2000. gadā viņš saņēma valsts emeritētā zinātnieka statusu un mūža grantu, kas ievērojami uzlaboja viņa materiālo stāvokli.
Godalgas par izgudrojumiem
Jānis Polis piedalījās dažādos zinātnes, kultūras un nacionāli patriotiskos pasākumos, kur ar fotoaparātu iemūžināja cilvēkus un notikumus. Fotogrāfijas dāsni dāvāja saviem draugiem, par ko liecina spiedogs «Poļu Jāņa fotogrāfija». 2001. gada novembrī kā īstens dzimtenes patriots viņš palīdzēja karavīriem nogādāt piemiņas zīmi uz Bumbu kalniņu Kleistu mežā, no kurienes 1919. gadā sākās Rīgas atbrīvošana no Bermonta karaspēka.
2002. gadā veidojis rakstus «Latvijas Vēstnesim» un kā laikraksta pārstāvis devies uz Amerikas latviešu XI Vispārējiem Dziesmu svētkiem Čikāgā: «Mans mūžs bijis saistīts ar zinātni, un man šie Amerikas latviešu Dziesmu svētki, kuros biju klāt kā «Latvijas Vēstneša» pārstāvis, sagādāja ne vien lielu emocionālu pārdzīvojumu, bet arī gandarījumu par savas tautas lepno stāju, stipro radošo garu. Redzot lielā kopkora priekšā maestro Robertu Zuiku, man bija jādomā par savu tēvu, kam jaunībā arī bija iznācis dziedāt viņa vadībā. Mums mājās glabājās uz vācu laika vēstuļpapīra rakstīta karavīra dievkalpojuma lapiņa, kas atgādina par to. Otrā pasaules kara beigās viņš bija nonācis Oldenburgas karagūstekņu nometnē, kur 1945. gada 27. maijā noticis minētais dievkalpojums. Leitnants Roberts Zuika toreiz diriģēja latviešu karavīru kori. Par visu to pastāstīju sirmajam diriģentam, kad satikāmies pēc noslēguma koncerta Ilinoisas universitātes sporta paviljonā. Viņš bija priecīgi pārsteigts par šo seno atmiņu stāstu, ko mans tētis saglabājis dzīvu cauri visiem lāģeriem un cietumiem.»
2009. gadā Jānis Polis ieguva Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) zelta medaļu un diplomu par izgudrojumiem medicīniskajā ķīmijā. J.Stradiņš šo notikumu atspoguļoja ar vārdiem: «(..) Šī diena ir izgudrotāja pelnīts vērtējums, un man ir liels prieks, ka esam tomēr mācījušies dot arī šo morālo gandarījumu krietnam ķīmiķim un krietnam cilvēkam par viņa izcilo veikumu, arī par izpalīdzību kolēģiem daudzās grūtās situācijās. Jānis Polis pēc ilga pārtraukuma šodien atkal stājas ķīmiķu sabiedrības priekšā (..).»
Interese par visu armēnisko
Vēlāk zinātnieks pievērsās sociālās mājas Rēznas ielā sestā stāva remontam: ielika jaunus logus visiem stāva iemītniekiem, izremontēja koplietošanas telpas, sakārtoja stāva priekštelpu, kur organizēja literārus vakarus. Viens no tādiem bija Jāņa Petera dzejas vakars 2010. gada martā, piedalījās arī pats dzejnieks. 2010. gada Ziemassvētkos Jānis Polis kļuva par Armēņu Apustuliskās baznīcas Rīgas draudzes locekli. Jau 1981. gadā, kad vadīja Organiskās sintēzes institūta Bioorganisko nodaļu un bija atbildīgs par jaunu ārstniecības preparātu izstrādi, viņš devās uz Armēniju. Tur klosteros kultivēja retus ārstniecības augus. Organiskās sintēzes institūtam bija attiecīgā aparatūra, lai noteiktu fizioloģiski aktīvo vielu struktūru un radītu jaunus ārstniecības līdzekļus. Reizē Jānis Polis iepazinās ar armēņu kultūru, vēsturi un tradīcijām. Viņam arī uzdāvināja retu grāmatu – armēņu mūka Gregora dzeju krājumu. Radās interese par visu armēnisko. Tiekoties ar armēņu baznīcas draudzi, viņš atrada kopīgu valodu un uzdāvināja draudzei daudzas vērtīgas armēņu grāmatas.
Lielākā gada daļa – slimnīcā
Risinot radošas ieceres, Jānis Polis piedzīvoja jaunu likteņa triecienu – saslima ar neārstējamu, mīklainu asins slimību. Pēkšņi smagā stāvoklī bija viņa kājas, no kurām tecēja šķidrums. Viņš nepadevās, bet cīnījās. Tomēr asinsvadu slimība saasinājās, un vairākkārt bija jādodas uz slimnīcu ārstēties. Sevišķi smags bija stāvoklis pēdējo divu gadu laikā, kad lielāko gada daļu nācās pavadīt Biķernieku slimnīcā, bet ārsti tā arī nespēja noteikt diagnozi un atrast slimības iemeslu. Varēja ārstēt tikai sekas, kas bija trūdoša miesa un lielas sāpes. Pirmo reizi Biķernieku slimnīcā Jānis Polis ārstējās 2010. gadā no 1. līdz 16. jūlijam. Pēc iznākšanas no tās radās jaunas ieceres par adamantāna atvasinājumu pētījumiem Organiskās sintēzes institūtā, ar Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja darbiniekiem viņš apsprieda rakstu par jaunu farmaceitisko preparātu ražošanu padomju laikā, nodeva materiālus muzeja arhīvā, arī WIPO zelta medaļu. Kad slimība atkal saasinājās, no jauna devās uz Biķernieku stacionāru un Apdeguma centrā ārstējās no 2010. gada 27. jūlija līdz 5. novembrim. Atrodoties slimnīcā, viņš gribēja WIPO medaļu parādīt kādā intervijā, un tā atgriezās pie īpašnieka. Atkārtoti to diemžēl vairs nevarēja muzejam nogādāt. Šajā laikā viņa slimnīcas telpa vairāk atgādināja darba kabinetu nekā palātu – visās malās bija izvietotas grāmatas, žurnāli, fotogrāfijas. Tā kā valsts tikai daļēji sedza ārstēšanas izdevumus – to pietika vienam mēnesim –, arī no turienes draudēja izlikšana. Tas gan nenotika, jo slimnīcas direktors piezvanīja uz «Olainfarm» un informēja, ka viņa slimnīcā guļ ķīmiķis Jānis Polis. «Olainfarm» atsaucās un apsolīja segt turpmākos ārstēšanas izdevumus.
Ievērību ar savu darbu un rūpēm pēdējā Jāņa Poļa dzīves periodā guvusi žurnāliste Jeļena Sļusareva, kas ar rakstiem piesaistījusi interesi viņa liktenim arī plašākā sabiedrībā gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Diemžēl arī šis garais ārstniecības kurss, ko veica ārstējošais ārsts Andrejs Levins, nespēja zinātnieku izārstēt pilnībā.
2010. gada novembrī ar ievērojamiem veselības uzlabojumiem Jānis Polis atgriezies mājās, kur viņam bija jāsaņem sociālā dienesta nodrošināts aprūpes speciālists, taču sieviete, kas tika atsūtīta, likās neprofesionāla. Jānis Polis nav gribējis atgriezties slimnīcā, tāpēc pārsējus kājām mainīja pats. Lai gan cieta stipras sāpes, sāpju nomierinošos līdzekļus nelietoja, uzskatot, ka tā cilvēku var sazāļot tiktāl, ka viņš «paliek par dārzeni – bez domām, bez gribas».
Jānis Polis turpināja savu garīgo dzīvi, pamatojoties uz paša kādreiz teikto: «Ja ar mani katru dienu nenotiks kaut kas labs, es pats to noorganizēšu!»
Optimisms nebija zudis, un 2011. gada 10. martā viņš pēdējiem spēkiem devās uz armēņu baznīcu, lai satiktu Armēnijas prezidentu Seržu Sarkisjanu, kuram uzdāvināja savas dievinātās dzejnieces E.Ķezberes dzejoli armēņu tulkojumā, saskatīdams tur Latvijas un Armēnijas vēstures paralēles.
«Nesūdzies, ja maz tev draugu»
Kad sociālā darbiniece tomēr pierunājusi doties uz slimnīcu, bija jau par vēlu. Nesagaidot noteikto dienu, 19. martā Jāni Poli ar ātro palīdzību nogādāja Biķernieku slimnīcā ļoti smagā stāvoklī. Reanimācijas nodaļā ārsts Uldis Bernārs noteica pēdējo diagnozi – smaga organisma novājēšana, abpusēja plaušu pneimonija, sepse. 2011. gada 12. aprīlī zinātnieks aizvēra acis uz mūžu.
Jāņa Poļa dzīve it kā personificēja persiešu dzejnieka Omara Haijama atziņu: «Nesūdzies, ja pasaulē maz tev draugu. Necenties mīlu izjust bezgala. Pirms rokā ņem cilvēka roku, pajautā sev, vai kādā dienā tā nesitīs tev.» ◆
