Latvijas Zinātņu akadēmijas (ZA) goda doktors (1999), valsts emeritētais zinātnieks (2000) Jānis Polis pazīstams kā adamantāna ķīmijas radītājs Latvijā, daudzu oriģinālu aminoadamantāna sintēzes metožu izstrādātājs, atradis jaunus ķīmiski terapeitiskus pretvīrusu preparātus. Sintezējis adapromīnu, gludantānu, adamīdu, adapironu, midantānu, bet vislielāko ievērību ieguvis ar slaveno pretgripas līdzekli remantadīnu. Viņa sintezētajiem medikamentiem konstatēta iedarbība arī uz centrālo nervu sistēmu un sirds darbību. Publicējis vairāk nekā 90 zinātnisku rakstu, ieguvis 36 PSRS autorapliecības un 15 ārzemju patentus, saņēmis LPSR ZA prezidija prēmijas (1970, 1973), LPSR Valsts prēmiju (1989), D.H.Grindeļa medaļu (1997) un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intelectual Property Organization, WIPO) zelta medaļu un diplomu par sasniegumiem medicīniskajā ķīmijā (2008).
Tēvs atgriezās, kad Jānis jau studēja ķīmiju
Jānis Polis ir zemgalietis, dzimis 1938. gada 25. jūnijā leišmalē, Jelgavas apriņķa Elejas pagastā Bumbierēs jaunsaimnieka Jura Augusta un viņa sievas Marijas Austras Poļu ģimenē kā vecākais dēls. Tēvu vācu okupācijas laikā iesauca latviešu leģionā un iedalīja Baltkrievijas mežu tīrīšanas operācijā. Jānis Polis atceras: «Reiz Baltkrievijā gājuši pa mežu, pretim nākusi ap 14 gadu veca meitenīte. Komandieris pavēlējis viņu pārmeklēt. Vienā jakas kabatā asiņainā lupatiņā bijuši ievīstīti divi laulības gredzeni. Tēvs sapratis, ka viņas vecāki nošauti un mājas nodedzinātas. Tēvs atlicis gredzenus atpakaļ meitenes kabatā.»Latviešu leģiona 15. divīzijas rindās, vācu armijai atkāpjoties uz rietumiem, tēvs nonāca angļu – amerikāņu gūstā Oldenburgā. Nometnē nebija pārtikas, valdīja bads. Vēlāk nometnē Futlosā Beļģijā bija ievērojami labāka dzīve. Strādājis par pavāru un pavadījis laiku interesantās sarunās ar māksliniekiem. Francijā bija apmeties pie kādas atraitnes, kas negribēja viņu laist projām. Ilgās pēc tuviniekiem tēvs devās uz mājām – padomju varas okupēto Latviju. Viņu aizturēja kā fašistu armijā dienējušo un nosūtīja uz Narvu celtniecības darbos. Piecdesmito gadu sākumā Juris Polis atgriezās mājās. Kad atklāja, ka piedalījies mežu tīrīšanas operācijā Baltkrievijā, notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos un nosūtīja uz Gulaga nometni Mordovijā. Tēvam bija zelta rokas, viņš pieprata visus darbus, bez nometnē uzdotajiem darbiem vēl cēla virsniekiem mājas. Tikai pēc Staļina nāves pavērās iespēja atgriezties dzimtenē. Mājās ieradās 1958. gadā, kad dēls Jānis jau studēja ķīmiju Latvijas Valsts universitātes 3. kursā. Nodzīvoja garu mūžu. Kad viņam bija 94 gadi, Jānis Polis kopā ar jaunāko dēlu Jāni atbrauca ciemos: «Viņš jau bija smagi slims: neklausīja kājas un nespēja parunāt. Turēju cieši viņa roku un domās sarunājos. Pēc divām dienām tētis aizgāja mūžībā.»
Glābjot puiku, brālis noslīka pats
Pēckara gados visu dzīves smagumu nācās iznest mātei Marijai Polei, kas nākusi no Salatiem Lietuvā. Notiesātā sievai nebija kam lūgt palīdzību. Lai neatņemtu māju, vajadzēja maksāt nesamērīgi lielus nodokļus, un, lai sagādātu līdzekļus, pa naktīm viņa cepa kliņģerīšus, ko pārdeva vietējā Elejas tirgū. Jānis Polis atceras: «Mana māte nebija skolās gājusi, pat rakstīt lāga nemācēja, bet ceļu uz Dieva atklāsmi iemācījos tieši no viņas. Katru vakaru skaitījām «Mūsu tēvs debesīs».1949. gada 25. martā, kad draudēja deportācija uz Sibīriju, mēs ar brāli, saģērbti ar ausainēm galvā, sēdējām uz mantu maisiem un lūdzām, lai Dievs stāv klāt. Šis pārbaudījums mums gāja garām. Deportācijas laikā no rīta četrgadīgajā Skursteņu pamatskolā iebruka čekisti ar automātiem rokās, izgāza no vecajiem skapjiem «Jaunības Tekas», iegrūda mašīnā kādu manu klases biedreni.»Liela traģēdija mātei bija vidējā dēla Edgara nāve. Pēc Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikuma beigšanas, glābdams kādu puisēnu Lielupē, viņš noslīka pats. Māte lielajās bēdās kļuva savāda: kapos vien dzīvoja; saslima ar audzēju un lielās mokās nomira. 1945. gadā Jānis iestājās Skursteņu pamatskolas 1. klasē un 1949. gadā pabeidza 4. klasi ar teicamām sekmēm. Tajā pašā gadā pārgāja mācīties uz Sesavas skolas 5. klasi un 1952. gadā pabeidza 7. klasi ar teicamām sekmēm. Šajā laikā darbojās arī ārpusklases pulciņos – aviomodelistu un radiotehnikas. 1952. gadā iestājās Svitenes vidusskolā un 1956. gada 22. jūnijā absolvēja to. Skola atradās kādreizējās Svitenes muižas galvenajā ēkā. To kapitāli izremontēja 1938. gadā, piemērojot skolas vajadzībām, no 1949. līdz 1963. gadam tajā darbojās vidusskola.Skolā Jānis mācījās ar atzīstamām sekmēm, rakstīja dzejoļus. 1954. gadā, kad viņam bija 16 gadu, kādu dzejoli nosūtīja žurnālam «Zvaigzne». Taču saņēma atbildi: «Redakcijai atsūtīto dzejoli žurnālā nevarēsim ievietot, jo Jūs gan cenšaties pēc atskaņām, bet vāji pārvaldāt dzejas teoriju, bez kuras zināšanām nevar iztikt neviens dzejnieks. Mācaties no mūsu zemes labākajiem dzejniekiem.»
Logu uz kultūru pavēra krievu valodas skolotāja
Par dzejnieku Jānis Polis nekļuva, bet dzeju iemīlēja uz visu mūžu. Viņa grāmatu plauktos, starp kuriem viņš gulēja, līdz mūža beigām atradās visu iemīļoto dzejnieku un rakstnieku darbi. Jānim Polim tuva bija Jāņa Sudrabkalna, Aleksandra Čaka, Ērika Ādamsona dzeja. Ar asarām acīs un pacilātību viņš lasīja Elzas Ķezberes «Lūgšanu». Būdams jau smagi slims, ar degsmi lasīja Ojāra Vācieša dzeju. Viņam bija saikne ar dzejnieku Imantu Ziedoni un viņa dzīvesbiedri aktrisi Ausmu Kantāni un Dailes teātra aktieriem, kuriem cīņā ar gripu palīdzēja Jāņa Poļa sintezētais remantadīns. Veidojot aprakstu ciklu «Leišmalīte», I.Ziedonis pierakstījis vairākas kasetes ar Jāņa Poļa un viņa tēva dzīves stāstiem, tomēr publicējumā neatrast ne rindas. Jānim Polim bija tuva Rūdolfa Blaumaņa un Annas Brigaderes proza. Dziļi viņa sirdī ieskanējuši A.Brigaderes vārdi no «Dievs. Daba. Darbs», kas kļuvuši par viņa dzīves vadmotīvu: «Darbs jau tev atdod visu. Pats tev ieliekas rokās. Viņš jau tikai grib būt darāms. Un tad tev ar spēku pielej dzīslas. Ar prieku pielej sirdi. Ar veiksmi locekļus, ar gudrību prātu.»Skolas gados Jānis aizrāvās ar sportu, spēlēja futbolu un volejbolu. Ar labiem panākumiem startēja riteņbraukšanas sacīkstēs. Pēc rokas lūzuma viņam no sapņa studēt Latvijas Fizkultūras institūtā un kļūt par sportistu nācās atteikties. Jānis Polis atminas: «Kopš bērnības mani interesēja cilvēku ārstēšana. Man bija kolekcija ar mazām pudelītēm. Kad vectēvam bija dilonis, es centos viņu izārstēt, sēdēju uz krūtīm un lēju mutē no pudelītes ūdeni. Tas gan nepalīdzēja, un 1945. gadā viņš nomira. Vēl literatūras – grāmatas par rakstnieku Antonu Čehovu – iespaidā, kas pēc profesijas bija dakteris, idealizēju ārsta profesiju, likās, nekad nespēšu būt ideāls ārsts. Svitenes vidusskolas skolotājs A.Veinbergs prata radīt interesi par ķīmijas eksperimentiem, un pēc vidusskolas es nodomāju studēt ķīmiju, lai varētu radīt zāles.»«Logu uz kultūru un literatūru man pavēra krievu valodas skolotāja Margarita Mariņina, kas neprata ne vārda latviski,» stāsta Jānis Polis. «Viņai, ar izcilību beidzot Maskavas universitāti, bija jāizvēlas – Sahalīna vai Latvija, un tā viņa nonāca Svitenes vidusskolā. Viņa gribēja aizdabūt mani uz Maskavas Lomonosova universitāti studēt ķīmiju, bet es izvēlējos Rīgu.»1956. gadā Jānis Polis pēc Svitenes vidusskolas absolvēšanas tika uzņemts Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē. 1958. gadā to iekļāva atjaunotā Rīgas Politehniskā institūta sastāvā. Fakultāti viņš beidza 1961. gadā un ieguva inženiera ķīmiķa kvalifikāciju. Augstskolas laikā Jānis Polis centīgi apguva ķīmiju, īpaši organisko ķīmiju. «Mans skolotājs Ķīmijas fakultātē bija profesors Gustavs Vanags, pie viņa iemācījos sintezēt.»Strādāt Jānis bija pieradis. Rīga vienīgo Svitenes vidusskolas absolventu, kurš bija nolēmis iet zinātnes ceļu, nesagaidīja ar dāvanām. Jānis strādāja par kurinātāju un laborantu universitātē, kā arī ZA. «Pa laboratoriju sāku blēņoties jau pirmajā kursā. Trešajā kāds ieteica mani par pusslodzes laborantu pie docenta Augusta Ārena. Viņam esmu pateicību parādā par to, ka iemācījos strādāt laboratorijā. Strādājot par laborantu ZA Ķīmijas institūtā, pirmo reizi saskāros ar «lielo» zinātni. Daudz kas nebija tā, kā iedomājos. It sevišķi cilvēki. Redzēju tādus, kas ar zinātnes palīdzību cenšas sasniegt tikai savus mērķus, pirmām kārtām domājot, ko ar zinātni var iegūt, nevis – ko tai dot. Tādu gan nebija daudz. Pārsvarā – zinātnieki. Bija profesors Jurijs Bankovskis, kurš iemācīja man patstāvību, pašcieņu un atbildību par savu darbu.»
Strādāt spirta rūpnīcā atteicās, jo nelietoja alkoholu
Studiju biedri jokojot Baltijas Kara apgabala pavēlnieku armēni maršalu Ivanu Bagramjanu dēvēja par Pagraba Jāni un līdzīgi Jāni Poli melno matu un ērgļa deguna dēļ nosauca par Polis-Janu. Kā represētā dēlam viņam nebija izredžu kļūt par mācībspēku augstskolā. Jauno speciālistu sadales komisijas vadītājs piedāvāja galvenā inženiera vietu Līvānu spirta rūpnīcā. Pret to viņš stingri iebilda: «Es alkoholu un šņabi nedzeru,» un atteicās parakstīt līgumu.Jaunā absolventa nelokāmā nostāja piesaistīja komisijas locekļa Organiskās sintēzes institūta direktora Solomona Hillera uzmanību. Viņš Jāni pieņēma darbā savā institūtā, un viss viņa darba mūžs pagāja tajā. ◆
Turpinājums otrdienas, 9. jūlija, numurā.
