Skumjas ir asinīm pieplūdušās Rembo acis. Vēl vienu granātu, vēl patronkārbu, komandor! Solis pa labi, solis pa kreisi, ak, atkal jau greizi.
Skumjas ir asinīm pieplūdušās Rembo acis. Vēl vienu granātu, vēl patronkārbu, komandor! Solis pa labi, solis pa kreisi, ak, atkal jau greizi. Te dur un te sāp, ņem stobru un šauj – vēl reizi…
Pagājušajā nedēļā Džeimstaunas fonda publicētais «pētījums» par Latviju mūsmāju politiķus novedis kārtējā kolektīvajā drudzī. Cits caur citu kliegdami, tie steidz zvērēt uzticību idejai par Latvijas laulību ar NATO. Mēs gribam! Mēs varam! Mēs būsim! Rau, šķēlisti «brīdina», tēvzemieši «neatļaus» novērsties no īstenā ceļa, un Birkavs piebalso: «Mūsu mērķi ir skaidri, un mums jāpakļauj sava darbība šo mērķu sasniegšanai.»
Atliksim malā problēmu par mūsu politikāņu pašcieņas distrofiju, kas izpaužas histēriskās ažiotāžās pēc katra niecīgākā trokšņa, ko palaidis kāds nepareizās stājas norādītājs Latvijai. Būtiskāks ir jautājums: ko mūsu politiķi ietver vārdos «mēs», «mūsu mērķi», attiecinot tos uz Latvijas vēlmi iestāties NATO. Latvijas iedzīvotāji, latviešu tauta nav (!) šādu vēlmi izteikusi. Ja pieņemam, ka valsts funkcionē tās iedzīvotāju (nevis politiskās elites) interesēs, tad tikai un vienīgi tautas nobalsošana var «pakļaut politiķu un valsts institūciju darbību» lielajam mērķim Latvijai kļūt par NATO dalībvalsti.
Iespējams, ka šādu vēlmi Latvijas iedzīvotāji arī izteiks tajā (visai tālajā) dienā, kad politiķi visžēlīgi atļaus izbaudīt referendumu kā kartupeļu pankokus ar brūkleņu ievārījumu pēc attiecīgi sagatavotiem «kuņģiem». Kā zināms, «mēs» sastāv no daudziem «es», un katrā konkrētajā gadījumā tas būs konkrēts lēmums, ko katrs no mums pieņems, ņemot vērā savu pieredzi, pārliecību, zināšanas utt. Ja vien runa nav par aitām, ko cirpējs pārdzen uz jaunu ganību vietu.
Jaunākās tehnoloģijas kāpurķēdi, kas domāta labākai cilvēka gaļas sasmalcināšanai, nevar uzlūkot tikai kā nogalināšanas speciālista dzīves nepieciešamību. Ložmetējs, granāta vai mīna ir dārgas rotaļlietas, kas tiek pirktas par nodokļu maksātāju naudu. Ja vien tā nav tāda valsts kā Latvija, kur mēdz iepirkt par ieročiem nosauktus vecus mēslus. Turklāt «iepirkt» nesamaksājot.
Pirms «pakļaut savu darbību», respektīvi, savu dzīvi mērķim «iestāties NATO», katram no mums būtu jāapzinās, no kā mēs atsakāmies. Jāapzinās, ka Latvija ir stabili pirmajā vietā Eiropā zīdaiņu mirstības «rādītājos» (15,2 uz 1000 iedzīvotājiem); ka Latvijā ir zemākais cilvēku mūža ilgums Eiropā; ka mums ir zemākā dzimstība Eiropā; ka mēs esam 1. vietā Eiropā saslimstības ar tuberkulozi ziņā, mirstībā no asinsrites sistēmas slimībām… Galu galā – mums ir iedzīvotāju dabiskais pieaugums ar lielāko ciparu… aiz mīnus zīmes. Nekautrēsimies, salīdzināsim šos «mēs»! Salīdzināsim iedotos 40 miljonus aizsardzībai (tas ir par maz, tas ir par maz!) ar atņemto 1 miljonu (respektīvi, pusi) Kultūrkapitāla fondam. Salīdzināsim vienu helikopteru, ko šogad plānots pievienot divarpus Latvijā esošajiem, un Latvijas Kultūras akadēmiju, Mākslas akadēmiju un Mūzikas akadēmiju, kuru gada budžets kopālikts ir niecīgāks par šo dzelzs gabalu. Apstāvēsim bērnu un ģimenes valsts pabalstus, par kuru paaugstināšanu jefiņi nobalsoja, lai mēnesi vēlāk teiktu: piedodiet, tas bija pārsteidzīgi.
Nekautrēsimies un pavēstīsim sev un pasaulei: ne jau zināšanas, izglītība un kultūra ir galvenie priekšnoteikumi mūsu virzībai uz attīstītu un demokrātisku valsti, arī uz turību un labklājību, kas būtu pieejama tautas lielākajai daļai; ne jau kā garīgi un fiziski vesela nācija mēs gribam būt Eiropā un pasaulē! Apbruņoti, truli un kropli provinciāļi mēs gribam būt.
Mūsdienu antropoloģija sadrupinājusi uzskatu, ka dažādām cilvēku grupām ir atšķirīgas iespējas realizēt un nodot tālāk kultūru. Šajā ziņā vienādi ir Austrālijas aborigēni, eiropieši, pigmeji utt. Taču mērķtiecīga spriešana ir tāda cilvēku darbība, kas atkarīga no noteiktu kultūras resursu izmantošanas. Jo mazāki – apzināti vai neapzināti – ir šie resursi, jo mazāka kultūras klātesamība cilvēkā, ierobežotāka spriestspēja…
Pēdējie šī gadsimta gadi pierāda, ka nemazinās bruņošanās kāre valstīs un dziņa nogalināt. Šonedēļ ASV prezidents Bils Klintons, uzstājoties Kongresā ar runu par valsts stāvokli, aicināja nākamajos sešos gados palielināt ASV militāros izdevumus. Esot jāizbeidz militāro izdevumu samazināšana, kas sākusies 1985. gadā. Klintons ierosinājis nākamajos sešos gados palielināt militāros izdevumus par 110 miljardiem dolāru. Savus miljonus uz pasaules «hunanizācijas» altāra gatava nolikt arī Latvija.
