Jelgavas kultūras namā šomēnes rāda divas režisores Gaļinas Poļiščukas izrādes.
Jelgavas kultūras namā šomēnes rāda divas režisores Gaļinas Poļiščukas izrādes.
21. martā – septiņdesmito gadu padomju dzīves tēlojumu Arbuzova “Cietsirdīgās spēles”, kas tapa Nacionālajā teātrī 2005. gadā, īsi pirms režisores un aktieru domubiedru komandas aiziešanas no tā. Bet jau šovakar – “Aukstuma potes”. Izrādi, kam par pamatu kalpoja Ingas Ābeles “Jasmīna” iestudējums Krievu drāmā un kam īpaša vieta minētās kopas – “G.P. Teātra observatorijas” – vēsturē. 2005. gada septembrī “Observatorijas” darbība tika atklāta ar “Aukstuma pošu” pirmizrādi zem klajām debesīm – “Sapņu fabrikas” pagalmā. Netradicionālā spēles vieta, starp citu, vēstīja ne vien par radošiem meklējumiem, bet arī par soļa radikālumu gluži sadzīviskā nozīmē, kuras eksistenciālo skaudrumu tolaik ieskicēja tādi režisores izteikumi kā “no teātra – uz ielas” un ka jaundibinātajam kolektīvam “nepieder ne krēsls”. Kopš tā laika “Potes” piedzīvojušas visdažādākās spēles vietas Rīgā un ārpus Latvijas – gan tikpat neparastas kā pirmā, gan gluži tradicionālas, kāda būs arī Jelgavas kultūras nama Lielā zāle. Pa šo laiku arī pārgājis “negaiss” Poļiščukas attiecībās ar Nacionālo teātri. Pareizāk sakot – negaiss “lokalizējies” teātra Baltajā zālē. Tieši tur aprīlī varēšot redzēt “observatorijas” jaunāko darbu “Mēs” – pēc Ostrovska drāmas “Negaiss” motīviem tapušu izrādi, kuras darbība norisinās modes namā.
Savukārt par abiem šomēnes Jelgavai paredzētajiem iestudējumiem režisore saka: “Kaut kas savstarpēji pavisam pretējs. “Aukstuma potes” – šodienas laikmeta “nervs” un “Cietsirdīgās spēles” – kā tā spogulis: tie paši aktieri spēlē, iespējams, savus vecākus un varbūt paskaidro, kāpēc viņi tagad ir tādi. “Cietsirdīgās spēles” ir tradicionāla izrāde, bet savu iemeslu dēļ man ne mazāk dārga, jo liek atcerēties bērnību… tajā ir kaut kas autobiogrāfisks. Varbūt tiešām tajā, ka esam tādi kā “Aukstuma potēs”, vainīga pagātne. Tā, ko var redzēt “Cietsirdīgajās spēlēs””.
Par “Aukstuma potēm” sakāt: to tēma ir process, ko psihologi sauc par “izdegšanas sindromu” – sevis iztērēšanu bez iespējām pieņemt palīdzību –, un jautājat: cik spēcīgas “aukstuma potes” jāsaņem, lai sirds tā pārakmeņotos, ka cilvēcisko vairs nevar atdzīvināt “ne reliģijas surogāti, ne mīlestības imitācija”? Ko liecina jūsu novērojumi par cilvēka izturību pret šo “preparātu”?
Vispār par to laikam ir daudzas manas izrādes. Arī viena no pirmajām – “Stikla zvērnīca”: par gribu, par mākslinieka likteni. Tagad man laikam vairs nav tik grūti. Nevar ievainot kādas baumas, kāds pastāstiņš… Dīvaini, man bieži jautā, kāpēc jūsu izrādes ir tik “slimas”. Mākslinieks, protams, atspoguļo dzīvi, izjūtas ko saņem no jums, laikabiedriem. Ko esat viņam “iedevuši”, to arī dabūjat atpakaļ. “Mākslinieka ievainojamā dvēsele” – ir pazīstami cilvēki, par kuriem tā mēdz teikt. Un tas nozīmē, ka viņiem pagaidām nav bijis nepieciešamības aizstāvēties. Bet viens gan ir skaidrs – kas “aukstuma potes” saņem un “izdeg” pa īstam, tas zaudē iespēju būt radošs. Ja iekšēji mākslinieks nepaliek ievainojams, ja viņu neuztrauc ļaužu problēmas, ja viņš neraud par to, kas notiek pasaulē, viņš nespēj vairs neko. Ja spēj, aukstums ir nevis iekšējs, bet maska – zināms aizsardzības līmenis.
Ja toreiz, 2005. gadā, jūs un aktieri būtu izlēmuši palikt Nacionālajā teātrī, – kā būtu ar “Teātra observatorijas” izveidošanas ieceri?
Reiz man likās, ka var strādāt Nacionālajā teātrī, strādāt ar saviem aktieriem domubiedriem, bet nevis tā: vispirms tu kādu “aplipini”, viņš mācās no tevis, tu no viņa, bet pēc tam kāds cits uzskata par savu pienākumu to visu sagraut. Kā strādāja Jaunušans, Kublinskis, un daudzi citi – tā arī mēs gribējām strādāt, bet, paliekot kopā, toreiz bija neiespējami darboties Nacionālajā teātrī. Repertuāra teātrī bieži sastopies ar pilnīgu vienaldzību – aktieru, cilvēku, kas tur strādā. Atnāk, “atmēģina”, un viss. Bet te ir komanda, kas pārdzīvo par visu – par katru veiksmi un neveiksmi. Esam domubiedru komanda, jo domājam un runājam vienu, šis viens ar mums notiek, un mēs to risinām.
Ideāli, ja režisors atnāk un saka – man ir tāda ideja –, aktieris to redz, viņu tas aizrauj, un viņš piedāvā pretī kaudzi savu domu. Tad var teikt – tā ir līdzautorība. Nesen ar Gunu Zariņu runājām par “Stikla zvērnīcu”. Viņa teica: atceros, kā bija, kad tu atnāci ar savām domām, es – ar savām, sākām mēģināt, tās likt kopā… Tikai tā veidojas savstarpēja sapratne. Ja viens diktē, otrs dara, tās nav.
Ja jau par “Stikla zvērnīcu”, atceros to sasprindzinājuma pilno gaisotni Jaunā Rīgas teātra skatītāju zālē, kas apliecināja, kā publiku uzrunā Tenesija Viljamsa lugas naturālistiskais traktējums: mūsdienu sērijveida dzīvokļa iemītnieki, viņu fobijas, vēlēšanās un nevēlēšanās, spēja un nespēja mainīties, lauzt sevi… izjūtas un varoņi, ar ko daudzi identificējās. Kopš šā pieteikuma plašākam skatītāju lokam (2003. gadā) jūsu vārds saistīts ar jēdzienu “neoreālisms”, izrādēs saskatīta gluži laikmetīga spēles prevalēšana pār stāstu, jūs pati mēdzat pieminēt tādus skatuviskās izteiksmes līdzekļus kā “noslēpumainas spēles ar laiku”, manipulācijas ar telpiskumu, izmantojot video, mijiedarbe ar skatītāju… Ko no visa šo un citu mērķu, konceptuālu jēdzienu un skatuviskās izteiksmes paņēmienu klāsta jūs minētu kā vissvarīgāko – tādu kas nezaudē nozīmību nekādos apstākļos un nekļūst mazāk aktuāls nekādu meklējumu gaitā?
Vēlmi “uzspridzināt” cilvēku problēmas. Kritiķi mēdz rakstīt – režisors nekādas problēmas neatrisina. Bet jo vairāk dzīvo, jo skaidrāk saproti – ir labi, ja kādas cilvēciskas problēmas vispār izdodas pārliecinoši formulēt. Režisors neatbild, viņš jautā, un, ja kaut nedaudzi (drīzāk tomēr ceru, ka daudzi) jautājumu sadzirdēs, par to aizdomāsies, uzskatu, ka savu esmu izdarījusi.
Dzirdēts, ka citu režisoru vidū jums piedēvē izcelšanos ar tādām īpašībām kā skaidrība par izrādes ieceri un konsekventums tās īstenošanas paņēmienu izvēlē…
Protams, ja nav idejas, ja mani tas nesatrauc, es esmu tik slinks cilvēks, ka citādi vienkārši nespēju strādāt. Reāli slinks cilvēks. Man kaut kam stipri jāsāp, jāuztrauc, jābūt kādai idejai, problēmai, kas skar mani personīgi – kā sabiedrības daļu. Ja tādas vīzijas nav, nevaru strādāt. Varu arī atteikties no tā, kas sākotnēji iecerēts, ja mēģinājumā saprotu – neiznāk. Ja vajag, katram māksliniekam lapa jāspēj izmest papīrgrozā un sākt zīmēt no jauna.
Esat arī uzsvērusi cieņu pret latviešu teātra saknēm, to svarīgumu jūsu skatuves “valodas” tapšanā. Viena no cieņas izpausmēm pret klasiku ir padarīt to tuvu, saprotamu plašākam mūsdienu skatītāju lokam. Ne mazums kā galveno jūsu režisētajā “Pūt, vējiņi!” uztvēra Raiņa deromantizēšanu…
Sens tērps jau nesagādā grūtības. Klasika – tā ir problēma, kas vienmēr skan aktuāli. Ja izdodas neaplūkot pagātnes problēmas kā arhaiskas un cilvēkus kā pamuļķīšus, tu esi spējis būt mūsdienīgs – lai arī ar kādu klasiku nestrādātu, lai kādā formā to nerisinātu. Cita lieta, ka… “Cietsirdīgās spēles”, domāju, izdevās ieturēt tā laika garā, bet principā man tas ir ļoti grūti. Esmu tik lielā mērā šodienas cilvēks, man tik interesanta šķiet šodienas dzīve, ka ļoti grūti iedziļināties vēl kur citur. Tāpēc, ja izmantoju klasiku, galvenokārt – kā problēmu, ar ko dzīvo šajā pasaulē un ko vienlīdz grūti risināt gan tajā, gan šajā laikā.
