Tieši 18. novembrī, Latvijas valsts 103. gadadienā, Dobeles slimnīcā 89 gadu vecumā mūžībā aizgāja Rita Skudra, rakstnieka un sirdsapziņas cietumnieka Žaņa Skudras atraitne, Viestura ordeņa kavaliere.
Sieva zināja par vīra gaitām
R.Skudra bija kopā vīru, kad viņš pagājušā gadsimta 50., 60. un 70. gados veidoja novadpētnieciskus aprakstus un fotogrāfijas par pilsētām un ciemiem padomju Latvijā. Bieži vien abi ceļoja kopā. Rita atbalstīja vīru arī tad, kad viņš šos aprakstus un fotogrāfijas apmēram desmit gadu nelegāli cauri Padomju Savienības robežai jeb “dzelzs priekškaram” sūtīja uz brīvo un demokrātisko Zviedriju. Tur, apkopojot no Latvijas atsūtīto, 1977. gadā Latviešu nacionālais fonds un dzejnieks Andrejs Eglītis kā redaktors izdeva grāmatu “Okupētās Latvijas dienasgrāmata” un pēc gada – “Šīs drupas apsūdz”.
Kaut arī Ž.Skudra Latviešu nacionālā fonda izdotajās grāmatās netika uzrādīts kā autors, Valsts drošības komitejas izmeklētāji jau pēc pirmās grāmatas iznākšanas viņu atklāja un izsekoja. 1978. gada Līgo dienā Igaunijas galvaspilsētā, Kadriorgas parkā, Ž.Skudra un viņa slepeno sūtījumu kurjers Zviedrijas latvietis Laimons Niedre tika apcietināti. “Es zināju, ka tas apcietinājums nav par kaušanos,” pēc gadiem uz jautājumu, kā pārdzīvoja šos notikumus, atbildēja Rita. Viņa zināja, ko vīrs dara, un vairākas reizes uz tikšanos ar slepeno kurjeru devās ar vīru kopā. Citreiz kopā ar tēvu devās kāds no dēliem – Mārtiņš vai Andrejs.
Humānā tiesa iedeva 12 gadus
Publicists un nacionālo partizānu atbalstītājs Uldis Lasmanis, kurš bija Ritas klasesbiedrs, mācoties Rīgā vakarskolā, atzīst, ka visdrīzāk viņa būtu tiesāta līdz ar vīru, ja vien ģimenē tajā laikā nebūtu mazs bērns – meita Dace. “Lai kādi bija padomju likumi, zināms humānisms tika pieļauts arī tad. Toties Žanim humānā padomju tiesa piesprieda 12 gadu ieslodzījumu. Var piebilst, ka Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesim, arī jau aizsaulē aizgājušajam Aivaram Dūdaram dzimtas mājas ir turpat Vadakstes pagastā, varbūt tikai kilometru no Ritas un Žaņa Elgučiem. “Žaņa Skudras lieta man bija viena no tām riebīgākajām,” 2011. gadā pirms Ž.Skudras grāmatas “No saviem vārdiem neatsakos” iznākšanas teica A.Dūdars. Viņš novēlēja grāmatai izdošanos. Šī izdošanās bija iespējama tikai tāpēc, ka Rita deva piekrišanu vīra savākto rakstu un fotogrāfiju izmantošanai, par to neprasot neko. Honorārā vīrs jau bija saņēmis 16 L.Niedras atvestos Rietumu fotoaparātus (tie tika tirgoti arī tā laika preses žurnālistiem), kā arī tiesas spriedumu par brīvības atņemšanu uz 12 gadiem. Trīs reizes Rita apmeklēja vīru apcietinājuma zonā Krievijā, Urālos.
Nolēma palikt savās mājās
Ģimene saņēma atbalsta vēstules no Rietumiem, kur Ž.Skudra tika parādīts kā nevainīgi cietis baznīcu un dabas aprakstītājs. Par viņa atbrīvošanu iestājās arī Starptautiskais PEN klubs, kas aizstāv nežēlastībā kritušus literātus. Tā pēc deviņiem ieslodzījuma gadiem, 1987. gadā, kad Padomju Savienībā, tostarp okupētajā Latvijā, jau bija sācies Mihaila Gorbačeva liberālo pārmaiņu laiks, Ž.Skudru atbrīvoja. Dzīvesbiedre atcerējās, kā tolaik jau brūkošā padomju režīma sargi Valsts drošības komiteja piedāvāja ģimenei labprātīgi pārcelties uz dzīvi Rietumos, kur trimdas latvieši jau par sava rakstnieka ģimeni varētu parūpēties. Tomēr, kā stāstīja Rita, Skudras nešaubīgi nolēma palikt.
Drīz pienāca atmoda. Lidija Doroņina-Lasmane atceras, ka Žanis bija atbraucis uz Rīgu, laikraksta “Auseklis” redakciju. Savukārt vēsturniece Inta Tuza atminas, ka dzimtajā pusē viņš bija atnācis uz politiski represēto saietu, kur beidzot brīvi pulcējās 1941. un 1949. gadā izsūtītie. Tomēr no tolaik topošās lielās politiski represēto kustības turējies nomaļus un I.Tuzai teicis, ka viņa laiks vēl nav pienācis. Rindas kārtībā Ž.Skudru reabilitēja tikai gadus desmit vēlāk.
Politiski represētie, bet citādi
Atgriezies no apcietinājuma, Ž.Skudra apkopoja ilgus gadus pierakstīto sava dzimtā Bilēķu ciema un tās apkārtnes vēsturi. Galu galā rokrakstā iznāca astoņsimt lappušu bieza grāmata. Drīz pēc šī darba pabeigšanas, 1994. gada 14. jūnijā, apgūlies Elguču dārzā, Ž.Skudra aizgāja. Dzīvesbiedre atraitnēs nodzīvoja vairāk nekā gadsimta ceturksni. Dzīvoja līdzi bērniem, mazbērniem, dzīvoja līdzi arī sabiedriskajām norisēm, cītīgi lasot laikrakstus. Divas reizes Elgučos, rakstot “Leišmalīti”, viesojās Imants Ziedonis. Ritai un Žaņa Skudras piemiņai grāmatā ir veltīta nodaļa.
Plašu sabiedrības atzinību R.Skudra saņēma 2020. gadā, kad Valsts prezidents Egils Levits, kurš ir dzīvojis trimdā un zina “Skudras lietu”, atbalstīja Ordeņu kapitulam iesniegto lūgumu apbalvot Latvijā mazpazīstamo Saldus novada Vadakstes pagasta Bilēķu ciema iedzīvotāju R.Skudru ar Viestura ordeni. Viestura ordeņa virsniekos dažkārt ieceļ militārpersonas – cilvēkus, kuri bezbailīgi darbojušies ekstremālos apstākļos. Tomēr var teikt, ka notikumi, ar ko saistās R.Skudras apbalvojums, arī bija ekstremāli. Ritas kundze pasmaidīja, ka viens no VDK pieaicinātajiem lieciniekiem 1978. gada Līgo dienā, kad Tallinā apcietināja Žani un arī Elgučos tika veikta kratīšana, atjaunotajā Latvijas valstī atkal bija priekšniekos. Par piešķirto ordeni Rita jutās gandarīta. “Varbūt, ka bija pelnīts par tiem gadiem,” viņa teica.
Ž.Skudra savā beidzamajā sacerējumā “Bilēķu novada vēsture”, kas ietverts jau pēc autora nāves izdotajā grāmatā “No saviem vārdiem neatsakos”, nelieto vārdus “Latvijas valsts neatkarība”, “brīvība”. (“Bilēķu novada vēsture” ir vienīgi aizraujoša liecība par Latvijas un Lietuvas robežas noteikšanu 1920. un 1921. gadā). 80. gadu beigās no cietuma atbrīvotais rakstnieks savos vārdos bija piesardzīgs. Taču, šķiet, ka Ritas Skudras aiziešanas datums – 18. novembris – svarīgāko izsaka bez vārdiem. Gan Rita, gan Žanis bija cilvēki ar Latvijas valsti sirdī.
