Evaņģēlija sludināšana čigāniski – tas joprojām ir retums. Bet Jelgavā Sabiedrības integrācijas centrā šādi pasākumi notiek jau atkārtoti.
Evaņģēlija sludināšana čigāniski – tas joprojām ir retums. Bet Jelgavā Sabiedrības integrācijas centrā šādi pasākumi notiek jau atkārtoti.
Atsaucoties Jelgavas čigānu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Haralda Didžus iniciatīvai, pie saviem asinsbrāļiem regulāri draudzības misijā brauc ventspilnieki Džeralds Stepans, Dagmārs Geira un Arnis Paučs.
Kā kārtīgs čigāns var sākt kārtīgu dzīvi? Tas nav vienkārši un pašu spēkiem bieži vien – neiespējami. Mums nav svešs teiciens – čigāns savās mājās nezog. Uz ielas joprojām sastopam melno acu īpašnieces, kas vēlas pazīlēt nākotni. Šai tautai jānes tāds kā zīmogs par tautas brāļiem. Parasti stereotipos tas nesaistās ar izglītību un čaklumu. Misionārs Dagmārs Geira domā, ka to mainīt ir kristīga čigāna misijas uzdevums. Un savējais savējo prot uzrunāt saprotami.
Gaisotne Sabiedrības integrācijas centrā pasākuma laikā bija atvērta un temperamentīga. “Mēs nevaram zināt to, ko nezinām, bet varam droši pateikt to, kas pašu piedzīvots,” teica D.Geira. “Galu galā ne mācītājs palīdz, ne cita cilvēka ieteikumi, bet paša sapratne par lietu kārtību ir tā, kas aizved pie Kristus. Jēzus asinis Ģetzemanes dārzā lija septiņas reizes. Pirmo reizi, kad viņš lūdza vienatnē, otrreiz, kad viņam sita pa vaigu, trešo reizi, kad lika galvā ērkšķu kroni, ceturto, kad ar pātagām sita viņa miesu, piekto, kad dzina naglas rokās, sesto, kad dzina naglas kājās, bet septīto, kad, iedurot šķēpu, no viņa iztecēja asinis un ūdens. Septiņas reizes par mūsu grēkiem… Bet cilvēkiem šo vēsti grūti pieņemt, viņi paši vēlas kaut kā laboties, mainīties. Tas nevar sanākt ilgstoši, bet ar varu nevienu nav iespējams atvilkt pie Kristus,” tā savējiem sacīja Dagmārs, kurš pats piedzīvo attiecības ar Dievu un šajā pieredzē dalās ar savējiem, uzsverot, ka tieši katra cilvēka brīvā griba ir vienīgais ceļš, lai tiešām notiktu šī mistiskā sastapšanās.
Droši jāteic, ka lēnīgā, uz Dievu un sevi vērstā dialoga ritējums dievkalpojuma tradicionālā manierē čigānam var nesasildīt asinis tā, lai gribētos saukt skaļu “Alleluja”. Bet romam ir nepieciešama brīvība, kas, iespējams, izskatās nedaudz citādi mūsu ziemeļnieciskajām acīm. To apliecināja klātesošo mirdzošās acis.
