Roņu salā mierīgi dzīvo apmēram piecdesmit cilvēku, un reiz, 1994. gada jūlijā, tas bija saistībā ar jūras smaiļošanu, tur piestāja Latvijas Jūras spēku patruļkuģis «Kristaps», ko Rīgas ostā tā komandas centības dēļ bija iesaukuši par Štirlicu.
Roņu salā mierīgi dzīvo apmēram piecdesmit cilvēku, un reiz, 1994. gada jūlijā, tas bija saistībā ar jūras smaiļošanu, tur piestāja Latvijas Jūras spēku patruļkuģis “Kristaps”, ko Rīgas ostā tā komandas centības dēļ bija iesaukuši par Štirlicu. Kuģa pasažieri, tai skaitā Aizsardzības ministrijas dāmas, tad staigājušas pa salas ciemu, un viens vietējais vīrs ieminējies, ka kāds varētu aizvest uz darbnīcu Lielajā Zemē viņa pulksteni. Tad padomājis un atmetis ar roku, ka iztikšot tāpat. Vairāki Roņu salas apceļotāji, kam esmu šo gadījumu stāstījis, man teikuši, ka, tur dzīvojot, bez pulksteņa gandrīz var iztikt.
