Ārsts un pazīstamais sabiedriskais darbinieks Paulis Rēvelis kopā ar domubiedru grupu ir rosinājuši piešķirt valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu nacisma upuru piemiņas vietai Garajos kalnos, kas atrodas Glūdas pagastā Būriņu mežā apmēram četrus kilometrus no psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža”.
Tur Otrā pasaules kara laikā 1942. gada 8. janvārī tika nogalināti 433 garīgi slimi cilvēki. Pamatojot rosinājumu, vēstulē, kas adresēta Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei, teikts: “Tagad mēs zinām, ka garīgi slimo iznīcināšana notika visās psihiatriskajās slimnīcās, kas atradās teritorijā, ko kara laikā bija okupējusi nacistiskā Vācija, un arī pašā Vācijā. Pamats šim noziegumam pret cilvēci bija nacistiskās Vācijas vadoņa Hitlera slepenā pavēle, kas izdota Otrā pasaules kara pirmajā dienā 1939. gada 1. septembrī. Tajā reihsleiteram F.Bouleram un Hitlera personīgajam ārstam Karlam Brantam uzdeva paplašināt ārstu pilnvaras, lai “cilvēcisku apsvērumu dēļ” neārstējami slimajiem, tostarp garīgi slimiem cilvēkiem, tiktu garantēta nonāvēšana “aiz žēlsirdības”. Mūsuprāt, visskaidrāk “Ģintermuižas” garā vājo slimnieku likvidāciju savā runā raksturo Jelgavas apriņķa komisārs brīvkungs fon Mēdems: “Karš iegājis izšķirošā stadijā, un kareivjiem trūkst uztura vielu. Ja ir runa, kur tās ņemt, tad atbilde ir vienkārša – tās jāatņem tiem, kuri darbu nestrādā, bet patērē lielu daudzumu vērtīgo vielu, kuras tik nepieciešamas karotājiem. Sāpīga jautājuma izšķiršanai tikai viens ceļš – jālikvidē tie, kuri tautai un valstij šinī izšķirošā cīņas brīdī ir par lieku nastu.””
Vēstulē minēts arī fakts, ka 1942. gada sākumā visām psihiatriskajām slimnīcām Latvijā tika dots rīkojums iesniegt Iekšlietu ģenerāldirekcijas Veselības departamentam sarakstus ar slimniekiem, kuros vajadzēja norādīt viņu vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu, saslimšanas gadu, ārstēšanas ilgumu iestādē, diagnozi, prognozi, vai cilvēks var strādāt. “Pamatojoties uz šo informāciju, komisija un nacistu administrācija pacientus, kas ārstējās slimnīcā ilgāk par gadu, atzina par neārstējamiem. Viņu liktenis bija izlemts. Slimības vēsturēs var izlasīt pēdējo ierakstu: “8.1. 42.g. Nodots apgabala komisariāta rīcībā”,” raksta P.Rēvelis.
Rosinājuma rakstā minēts, ka padomju laikā piemiņas vieta bija Latvijas PSR nozīmes piemineklis. Pagājušā gadsimta 50. gados Garajos kalnos tika uzstādīta piemiņas zīme. Turklāt 2015. gadā, izmantojot ārstes Intas Čakstes testamentā novēlētos līdzekļus, piemiņas vieta tika papildināta ar četrām plāksnēm, kurās ir iegravēti zināmo nogalināto vārdi.
Vēstulē minēts arī tas, ka slimnīcas “Ģintermuiža” darbiniekiem ir tradīcija 8. janvārī pulcēties pie memoriāla Garajos kalnos. Turklāt slimnīca sadarbībā ar uzņēmumu “Latvijas valsts meži.” turpina rūpēties par piemiņas un reizē arī kapa vietas sakopšanu.
Lai rosinātu valsts kultūras statusu piešķirt kādam kultūras vai vēstures piemineklim, pietiek ar vienas personas iesniegumu, sarunā ar “Ziņām” sacīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova. Viņasprāt, P.Rēveļa un domubiedru ierosinājums varētu tikt atbalstīts.
