Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas rīkotās diskusijas tika nolemts likumā ierosināt grozījumus, kas atļautu bērnus, kas izdarījuši likumpārkāpumu apreibinošu vielu ietekmē, ārstēt no narkotisko vielu atkarības bez viņu piekrišanas.
Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas rīkotās dažādu institūciju pārstāvu un ārstu diskusijas tika nolemts likumā ierosināt grozījumus, kas atļautu bērnus, kas izdarījuši likumpārkāpumu apreibinošu vielu ietekmē, ārstēt no alkoholisko, psihotropo un narkotisko vielu atkarības bez viņu piekrišanas.
Šo ierosinājumu grozījumiem likumā “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija iesniegs Bērnu un ģimenes lietu ministrijā.
Pašreiz likums paredz, ka papildus piespiedu līdzekļiem tiesa vai administratīvā komisija var uzlikt nepilngadīgajam par pienākumu ārstēties no apreibinošu vielu ietekmes, ja tam viņš, vecāki vai likumīgie pārstāvji piekrīt. Tomēr, kā uzsvēra bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvji, jau atkarībā nonākušie nelielās dzīves pieredzes dēļ nespēj izvērtēt, vai viņiem vajadzīga ārstēšana. Turklāt tiem raksturīga savas atkarības noliegšana un vēlme turpināt lietot apreibinošās vielas. Tāpēc inspekcija uzskata, ka bērnu interesēs ir ieviest obligāto ārstēšanu, kad nepilngadīgie, neņemot vērā viņu nostāju, tiek ārstēti no atkarību izraisošu vielu lietošanas.
“Pilnībā piekrītu šai idejai, jo pašreizējā sistēmā tas ir vienīgais ceļš, lai jaunietis atgrieztos normālā dzīvē un negrimtu dziļāk. Šim priekšlikumam noteikti būs arī pretinieki, kas piesauks cilvēktiesības, taču jāsaprot, ka tāds solis tiek sperts nepilngadīgo aizstāvībai. Pusaudžiem savā vecumā to saprast un pieņemt grūti,” uzsver Jelgavas Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste bērnu tiesību aizsardzības jautājumos Līvija Vilcāne.
Idejai piekrīt arī Sociālo lietu pārvaldes Atkarību profilakses kabineta vecākā speciāliste atkarības jautājumos Mārīte Ose:
“Atbalstu, ka nepilngadīgie likumpārkāpēji, kas noziegumus izdara atkarīgo vielu ietekmē, savlaicīgi jāārstē. Protams, viņi paši to nevēlēsies. Taču arī citas slimības, piemēram, ļaundabīgo audzēju, bērni negrib ārstēt, bet tas jādara. Kamēr puaudzis labi jutīsies, viņš neārstēsies. Atkarība ir kā ļauna slimība, no kuras viņš cietīs visu dzīvi. Jo agrāk ar to sāks cīnīties, kaut vai piespiedu kārtā, jo reālāk to pieveikt.”
2006. gadā Jelgavas Atkarību profilakses kabinetā palīdzību meklējuši ap 500 jauniešu, kas nonākuši atkarības gūstā. Apmēram 80 procentu atzinuši, ka saistīti ar likumpārkāpumiem.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti un citi diskusijas dalībnieki atzina, ka bieži vien vecāki paši ir alkohola vai narkotiku ietekmē vai arī kļuvuši līdzatkarīgi bērnu problēmās. Tādēļ viņi nespēj pieņemt, ka atvasei nepieciešams ilgstošs ārstniecības kurss, kā arī motivēt sākt ārstēšanos.
“Ļoti bieži ir gadījumi, kad vecāki nostājas bērna pusē un domā, ka “līmes ostīšana” vai “zālītes pīpēšana” nav nekas bīstams un atkarību neizraisa. Nezināšanas dēļ viņi nesaprot, ka tā jau saista viņu atvases. Tāpēc ir ļoti būtiski strādāt arī ar vecākiem, lai atbalstītu bērnu savlaicīgu ārstēšanu no atkarībām,” atzīst L.Vilcāne.
Tikšanās reizēs speciālisti vienojās konkretizēt savu nostāju par atkarībā nonākušo bērnu obligātu ārstēšanu. Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka viņi ārstējami obligātā kārtā, turpretī pēdējie grozījumi Ārstniecības likuma 61. pantā noteic, ka to var darīt tikai labprātīgi. Tāpēc ārstiem un juristiem būs jālemj, kā atrisināt pretrunu likumdošanā.
“Tas ir ļoti delikāts un kompetenti izvērtējams jautājums, taču savlaicīga ārstēšana nāktu par labu gan cilvēkam, gan valstij būtu ekonomiski izdevīgāka, jo, kad cilvēks jau nopietni slims, izdevumi ir lielāki. Kas tad ir labāk?” jautā galvenā speciāliste.
Patlaban bērni pēc apreibinošu vielu intoksikācijas var izmantot triju dienu rehabilitāciju un iespēju sākt garāku ārstniecības kursu. Taču, kā apliecināja vairāki ārsti, līdz pat 95 procentiem pacientu pēc īsā kursa atsāk lietot alkoholiskās, psihotropās vai narkotiskās vielas. Turklāt Latvijā nav īpaši bērniem paredzētu nodaļu, kur viņus ārstētu no apreibinošo vielu atkarības. Vāji arī attīstīta motivācijas programma, kas stimulē sākt ārstniecības kursu. Lai meklētu šo problēmu risinājumus, diskusijas dalībnieki vēlreiz tiksies maijā.
“Jau pilngadīgi narkomāni atzīst, ka savlaicīga piespiedu ārstēšana pusaudžu vecumā nāktu tikai par labu. Tad viņi nebūtu tik dziļi ieslīguši purvā, no kura pieaugušajam ir ļoti sarežģīti izkļūt,” secina L.Vilcāne, un viņai pievienojas M.Ose: “Kabinetā uz konsultāciju reiz bija atnākuši divi 28 gadus veci vīrieši, kas narkotikas sāka lietot pusaudžu vecumā. Tagad, lai arī kā vēlētos, viņi paši ar savu problēmu galā netiek. Puiši jautāja, kādēļ bijušajā padomju armijas teritorijā Dobelē 2 nevarētu izveidot slēgtu teritoriju, kurā nepilngadīgie atkarīgie strādātu (kaut vai gatavotu ortopēdiskos apavus vai citas noderīgas lietas), būtu izolēti no atkarībām un paralēli ārstētos. Ideja ir apsveicama un rosinoša.”
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas organizētajā diskusijā piedalījās pārstāvji no Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas, Bērnu un ģimenes lietu, Izglītības un zinātnes, Labklājības un Veselības ministrijas, kā arī dažādu institūciju un pašvaldību pārstāvji.
