Mēģināts nav zaudēts – tā trīs vārdos var raksturot Arņa Medņa jaunāko, pirms dažām nedēļām mūzikas izdevniecības «Platforma Records» klajā laisto albumu «Spaceman».
Mēģināts nav zaudēts – tā trīs vārdos var raksturot Arņa Medņa jaunāko, pirms dažām nedēļām mūzikas izdevniecības «Platforma Records» klajā laisto albumu «Spaceman». Tas ir kārtējais mūžam mainīgā mākslinieka eksperiments, šoreiz gan vairāk «easy listening» lauciņā. Uzreiz jāteic, ka šim diskam ir sava priekšvēsture – un ne jau tikai singls «Too Much», bet arī «Eirovīzijas» konkurss. Jāšaubās, vai vairums latvju mūzikas patērētāju spēs savā prātā nodalīt Medni, «Eirovīzijas» dalībnieku, no viņa jaunā lolojuma «Spaceman». Jāatceras, ka arī pats mākslinieks neslēpa, ka šo starptautisko konkursu izmanto sava nākamā albuma reklamēšanai.
Jaunā diska saturs jūtami atšķiras no iepriekšējiem – «Cooler» un «Shake Before Use» –, un tajā uzreiz saklausāma stilistiskā daudzveidība, kas diemžēl vēl negarantē labu gaumi. «Too Much» vai «Mr.Frowns Blackeye» ir ļoti augstvērtīgas kompozīcijas, par ko liecina kaut vai pārdomātie dziesmu pavadījumi, bet tādu kompozīciju kā «Dievišķās svētlaimes laiks» diez vai var uzskatīt par kaut ko citu kā vien par pārpratumu kristīgā roka garā. Klausoties albuma ievadkompozīciju «Sweet As Lolly Pop», jāsecina, ka Mednis ir ieklausījies Pēterburgas dekadentu atziņā, ka mākslai jābūt vieglai. Bet vai tik saldai?
Tomēr, ja kādam, ir šaubas, klausīties «Spaceman» vai ne, tad – noteikti ir jānoklausās. Latvijas visai nabadzīgajā mūzikas tirgū nav daudz ar tādu gaumi apveltītu mūziķu kā Arnis Mednis. Un «Spaceman» iznākšana noteikti ir svarīgs notikums valsts šāgada mūzikas dzīvē.
