Lai runātu par aktualitātēm lauksaimniecībā, «Zemgales Ziņas» organizēja telefonakciju, kurā uz lasītāju jautājumiem atbildēja zemkopības ministrs Mārtiņš Roze.
Lai runātu par aktualitātēm lauksaimniecībā, “Zemgales Ziņas” organizēja telefonakciju, kurā uz lasītāju jautājumiem atbildēja zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Viņš akcentēja lauksaimniecības attīstību pēdējos gados, solīja lielāku valsts atbalstu kooperatīvu veidošanai un mazajiem ražotājiem, kā arī uzsvēra nepieciešamību un iespējas radīt jaunus ražošanas uzņēmumus un darba vietas laukos.
Kā Zemkopības ministrija (ZM) lauksaimniecības nozari plāno nodrošināt ar jauniem speciālistiem?
Šim mērķim jau otro gadu subsīdijās iekļauta atbalsta programma stipendijām, respektīvi, students, kas pēc studijām piekritis strādāt noteiktā uzņēmumā, var saņemt stipendiju no subsīdiju līdzekļiem.
Sadarbībā ar Lauksaimniecības universitāti veiksim pēdējos gados piemirsto “profesionālo orientāciju”. Tās pamatā būs darba iespējas, jo pieprasījums pēc speciālistiem ir. Ja universitāti absolvē labs lauksaimnieks, viņam atrast darbu nesagādā raizes. Saimniecībām vajag labus speciālistus, īpaši praktiķus.
Pašlaik mūsu valstī ir problēmas iegūt profesionālo lauksaimniecisko izglītību. Cik Latvijā ir arodskolu? Kā ZM mudina jauniešus lauksaimniecību apgūt vidējās izglītības iestādēs?
Profesionālās vidējās mācību iestādes vairs nav ZM pakļautībā. Esmu lūdzis Izglītības un zinātnes ministrijai iesniegt koncepciju par to, kā tā plāno attīstīt lauksaimniecisko izglītību. Tas ir svarīgi, paredzot lauku attīstības programmu 2007. – 2013. gadam. Uzskatu, ka iespējas iegūt vidējo profesionālo lauksaimniecisko izglītību jākoncentrē reģionu centros, kur jānodrošina arī materiāli tehniskā bāze. Esam saņēmuši piedāvājumus no privātuzņēmējiem, kas gatavi sadarboties ar skolām un investēt līdzekļus, lai iegūtu labākos lauksaimniecības speciālistus un popularizētu savas tehnoloģijas.
Pašlaik subsidējam arī prakšu vietas – uzņēmums saņem līdzekļus par to, ka viņa saimniecībā praktizējas studenti un arodskolu audzēkņi.
Laiku pa laikam, īpaši tuvojoties vēlēšanām, aktuāls kļūst jautājums par to, ka LLU savā pakļautībā varētu pārņemt Izglītības un zinātnes ministrija.
Uzskatu, ka LLU pakļautība ZM nodrošina labu saikni ar nozari. Piemēram, LLU Veterinārmedicīnas fakultāte sadarbojas ar reģionālo Pārtikas un veterinārā dienesta pārvaldi. Tas nozīmē gan prakses vietu, gan kopīgu infrastruktūru. Līdzīgu sadarbību plānojam izvērst arī ar Meža fakultāti. Izglītības iestādes un uzņēmumu saikne ceļ nozaru prestižu.
Kopš pagājušā gada rudens zemniekiem ir iespēja priekšlaicīgi pensionēties. Kāda situācija šajā jomā ir pašlaik?
Pagaidām vēl nejūt masveida aktivitātes šajā programmā, bet gandrīz katrā Latvijas rajonā ir vismaz viens divi zemnieki, kas jau pieteikušies tai.
Maksimālais pensijas apmērs mēnesī ir 700 latu, mazākais – 300. Domāju, ka tā ir vērā ņemama summa. Taču daudzi saimnieki jau ir pensijas vecumā, tāpēc šajā programmā piedalīties nevar.
Kādas kompensācijas un pārkvalifikācijas iespējas paredzētas Jelgavas Cukurfabrikas darbiniekiem, ja tiktu pieņemts lēmums par ražotnes slēgšanu vai restrukturizāciju?
Vēl nav izstrādāti detālie nosacījumi, lai kompensācijas saņemtu. Ar fabrikas vadību esam vienojušies, ka, pirmkārt, centīsimies saglabāt ražošanu. Ja nebūs iespējas iegūt balto cukuru, varam ražot izejvielas bioetanolam.
Runājot par kompensācijām – jāparedz precīza sociālā programma. Tomēr jautājums par to, kas notiks ar darbiniekiem, ja fabrika tomēr tiks slēgta, ir uzņēmuma kompetencē. Gan ministrijā, gan ar abām cukurfabrikām esam sprieduši, ka strādājošos varētu nodarbināt siltuma ražošanā, savukārt pārējiem darbs jāparedz vēl pirms ražotnes slēgšanas. Jāatgādina, ka cukurfabrikas ir gatavas turpināt strādāt. Pagaidām nekas neliecina, ka to vietā paliks zaļš lauks.
Ja tiks nolemts ražošanas apjomu samazināt, cik lielā mērā tas notiks?
Ražošanas samazināšana nav labākais variants. Ja tas notiek, krītas konkurētspēja. Nozarei ir tikai divi risinājumi – vai nu baltais cukurs tiks ražots vai arī ne.
Vai tas nozīmē, ka arī uz biešu audzēšanu attiecināmi divi varianti?
Nē. Ir tehnoloģijas, iespējams, būs ES atbalsts atjaunojamajiem energoresursiem, jo sevišķi ņemot vērā to, kas pašlaik notiek gāzes tirgū. Viena no kultūrām, kam varētu paredzēt atbalstu kā energoresursiem, ir cukurbietes. Tad nebūtu drastiski jāmaina audzēšanas tehnoloģijas, jo cukuru sīrupa stadijā var pievienot etilspirta ražošanas procesā un iegūt energoresursus.
Šis process ir kaut kas līdzīgs kandžas dzīšanai…
Tā varētu teikt, bet faktiski tas ir tehniskais spirts, kas izmantojams iekšdedzes dzinējos. To varētu saukt par biodegvielu.
Vai un kā ZM cer panākt, ka mūsu valstī pārtikas produktus neieved no ārzemēm, piemēram, dārzeņus no Igaunijas, piena produktus no Lietuvas?
Pārtikas produktu ievešanu ministrija ierobežot nevar. Mēs plānojam atbalstīt vietējos ražotājus, īpašu atbalstu paredzot kooperatīvu veidošanai augļu un dārzeņu sektorā. Jau tagad šajā jomā vērojamas patīkamas tendences, piemēram, saimniecība “Ezerkauliņi” nodibinājusi uzņēmumu “Latvijas augļu un dārzeņu loģistika”, kas aktīvi piesaista lielos ražotājus, tādējādi apgrozījums sasniedz vairākus miljonus latu. Latvijā tirgus ir pietiekami liels, kooperēšanās iespējas pastāv.
Plašsaziņas līdzekļos minēts, ka Igaunija dārzeņu audzēšanā Latvijai ir sešas septiņas reizes priekšā.
Tik lielus skaitļus negribētu minēt, taču jautājums par jaunu tehnoloģiju ienākšanu dārzkopībā mums ir jārisina. Atbalsts jāparedz gan nacionālajās subsīdijās, gan plānojot nākamā perioda ES struktūrfondu sadalījumu.
Nākamajā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam Latvijai paredzēts vairāk nekā miljards latu. Tas nozīmē, ka varētu palielināties lauksaimniecības ražošanas intensitāte un šajā jomā nodarbināto skaits.
Tas ir nenoliedzami. Fondiem ir divas sadaļas, kas paredz atbalstu ekonomikai un lauksaimnieciskajai ražošanai. Atbalsts lauku attīstībai paredz papildu darbavietu radīšanu ārpus lauksaimniecības, tas ir, nelauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā. Tā ir gan pakalpojumu sfēra, gan mazo uzņēmumu radīšana, piemēram, sīkā pārstrāde, kā arī lauku tūrisms. Cilvēkiem nedrīkst pateikt – atvainojiet, jums ienākumu vairs nebūs.
Kāda nākotne paredzama Latvijā tik izplatītajām sīksaimniecībām ar divām trim govīm, ņemot vērā augstās kvalitātes un higiēnas prasības?
No 1. janvāra stājusies spēkā jaunā ES pārtikas likumu pakete, kur kvalitātes kritērijus nosaka nevis Latvijas Ministru kabineta noteikumi, bet gan ES regulas. Tomēr arī jaunajā likumdošanā atbilstoši riska pakāpei pastāv iespēja piemērot daudz elastīgākus nosacījumus nelielajiem ražotājiem. Drīzumā tiks izstrādātas vadlīnijas, pēc kurām Pārtikas un veterinārais dienests būs tiesīgs atlaides ražošanā un realizācijā piemērot mazajiem ražotājiem un mājražotājiem. Dienests izvērtēs, vai ražošana atbilst minimālajām higiēnas prasībām – vai lops ir paēdis, apkopts, tīrs, vai piena trauki tiek kārtīgi mazgāti un sterilizēti un vai arī saimnieks ievēro higiēnas prasības.
Arī turpmāk mazajām saimniecībām paredzēts pusnaturālo saimniecību atbalsts, lai, turpinot ražošanu, netiktu sadārdzināta kopējā izejviela. Vēl gan precīzi jādefinē, kas ir mazs apjoms, tomēr “trīs govis” ietilpst šajā kategorijā.
Pašlaik mūsu valsts piena pārstrādāju konkurenci ar zviedru, dāņu un somu kolēģiem būtiski ietekmē lielais sīkražotāju skaits – kvota ir ļoti sadrumstalota, uzņēmumiem rodas diezgan lieli izdevumi, savācot pienu. Arī piena nozarē nevajadzētu mest plinti krūmos, bet gan domāt par kooperēšanos. Latvijā daudzas pašvaldības nāk pretī sīkražotājiem, organizējot piena savākšanas kooperatīvu, kas nosacīti apvieno ražotājus, pagasta teritorijā savācot pienu. Tad par visiem kopā var atļauties atbilstošu dzesētāju. Arī lielo pārstrādātāju interese par šiem piegādātājiem aug.
Mazie zemnieki pārmet, ka Latvijā paredzēts nepietiekams atbalsts kooperatīvu veidošanai.
Tam plānots gan nacionālais atbalsts, gan ES līdzekļi. Kooperatīvi var saņemt lielākas naudas summas nekā individuālie saimniekotāji.
Tomēr atbalsts bijis jau līdz šim.
Jā, tas bija jau pērn, tomēr kopējais atbalsts šajā gadā ir lielāks.
Pēdējos gados Pārtikas un veterinārais dienests ražotājiem izvirza aizvien stingrākas prasības, pamatojot tās ar ES regulām. Nu Latvijā gadatirgos var nopirkt tikai Polijā ražotus cepumus un konfektes, taču Eiropas lielpilsētu centros zemnieki tirgo savus ražojumus.
Uzskatu, ka stingrās prasības Latvijā bijušas pārspīlētas. Likumdošana ieteica, bet ne obligāti pieprasīja tās izpildīt. Jaunās regulas ir maigākas, terminoloģija – pieļāvības formā. Likumdošanā ietverti tādi termini kā “nepieciešamais”, “pietiekamais”, kas pieļauj atvieglojumus. Pastāv arī interpretācijas iespēja, tādēļ mācīsim gan pārbaudāmos, gan pārbaudītājus, lai nebūtu pārcenšanās regulu izpildē. Protams, nevaram pieļaut, ka tiek pārdots nekvalitatīvs vai veselībai kaitīgs produkts, tomēr gadatirgos to izvērtē pircējs.
Ja tirgos pārdod rūpnieciski ražotas preces, tas vairs nav tirgus, bet gan veikals, kas atrodas tirgus teritorijā.
Kādreiz Latvijā liela problēma bija govju leikoze.
Nevar teikt, ka tā izskausta pilnībā, tomēr pēdējos gados šīs slimības izplatība ir minimāla – pirms dažiem gadiem tika realizēta speciāla programma, lai to ierobežotu.
Par ES līdzekļiem Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs organizē kursus lauksaimniekiem, taču iespēja apmeklēt tos netiek iepriekš izsludināta. Nesen Ozolniekos bija seminārs par meža nozares jautājumiem, taču to apmeklēja tikai septiņi astoņi klausītāji. Par šiem kursiem nezina arī lauksaimniecības konsultanti pagastos.
Palūgšu atbildīgajiem ministrijas darbiniekiem noskaidrot, kā šāda situācija varēja rasties. Mēs neesam ieinteresēti organizēt kursus, kuros lektori izglīto paši sevi. Turpmāk kursu izziņošanai pievērsīsim lielāku uzmanību. Jau tagad katrā pagastā darbojas lauku konsultanti, kam būtu jāsniedz ne tikai profesionālas konsultācijas, bet gan jāinformē par dažādām aktualitātēm, atbalsta saņemšanas iespējām un termiņiem.
Viens no lektoriem šajos kursos bija arī ZM darbinieks. Viņš stāstīja par visu citu, nevis par to, kā zemniekam iegūt ES naudu. Kādiem mērķiem šie līdzekļi paredzēti, viņi neinformē. To var uzzināt jautājot.
Kursiem ir sava specifika. Speciālists meža jautājumos var arī nebūt kompetents atbildēt par iespējām iegūt ES atbalstu. Tomēr šajā gadā plānojam organizēt mācības par Eiropas naudas apgūšanas iespējām.
Vai Irinas Pilveres aiziešana no Lauku atbalsta dienesta direktores amata nav saistīta ar viņas iespējamo interešu konfliktu?
Manuprāt, Latvijā mazliet tiek pārspīlēts interešu konflikta jautājums. LAD neviens jautājums netiek izskatīts vienpersoniski, turklāt dienesta vadītājs nelemj ne par viena projekta apstiprināšanu. LAD darbojas tā saucamais “četru cilvēku princips” – katru projektu vērtē un apstiprina divi cilvēki, tāpēc interešu konflikts nav iespējams. Turklāt pastāv gan Valsts kontroles, gan Finanšu ministrijas kontrole un Eiropas audits, kas ļoti stingri vērtē maksājumu izsniegšanu. Pilveres kundzes lēmums man ir nepatīkams pārsteigums. Viņa LAD izveidoja no nulles, izgāja cauri ES akreditācijām. LAD visu Eiropas valstu šāda veida maksājumu aģentūru vidū ir viens no labākajiem. Baumas par to, ka dienestam turpmāk varētu tikt liegtas tiesības administrēt maksājumus, ir muļķības. Vadot LAD, ir ļoti liela spriedze, tāpēc, iespējams, ka Pilveres kundze pieņēmusi lēmumu sakārtot savu ģimenes biznesu.
Viena no ES pamatnostādnēm paredz, ka ierēdņu algas jāpalielina atbilstoši nacionālā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumam. Vai LAD un citu ZM pakļautībā esošu iestāžu darbinieku atalgojums tiek paaugstināts atbilstoši IKP pieaugumam?
Darba samaksa ierēdņiem tiek organizēta saskaņā ar Civildienesta likumu. Noteikti atbalstīsim Finanšu ministrijas priekšlikumu, kā palielināt ierēdņu atalgojumu, jo viņu slodze tiešām ir ļoti liela – dokumentācijai un lēmumu pieņemšanai jābūt ļoti precīzai.
Vai intensīvā darbinieku maiņa ZM pakļautības iestādē nav saistīta ar atalgojumu? Kā tas ietekmē šo iestāžu darbu?
Situācija diemžēl ir tāda. Tas gan ir vājš mierinājums, taču arī Zviedrijas kolēģi atzīst, ka pat pie viņu algām valsts iestādēm ir grūti konkurēt ar privāto sektoru.
Ar dažādām darba garantijām, izaugsmes iespējām un citiem sava veida “bonusiem” mums izdevies panākt, ka LAD kadru maiņa nav liela. Ministrijā gada laikā nomainās līdz 10 procentiem darbinieku.
Pie nacionālas nozīmes teritorijām pieskaita polderus un to teritorijas. Kāpēc lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas nekad nav applūdusi, iekļauta lieguma poldera teritorijā, tādējādi liedzot zemes transformāciju?
Polderis ir tādēļ, lai platības neapplūstu. Plūdu iespējamība ir viens pret simtu, tas ir, simt gadu laikā šī teritorija var applūst vienu reizi. Nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijās iekļauti visi polderi. Paredzams, ka drīzumā MK noteikumi tiks grozīti, pieļaujot iespēju vienoties ar attiecīgu pašvaldību, ka zeme var tikt transformēta par lauksaimniecībā neizmantojamu zemi, tikai nododot to pašvaldībai. Citādi būtu paradokss – polderus apsaimnieko LAD par lauksaimnieku naudu. Ja zemi transformētu nelauksaimnieciskai izmantošanai, varētu jautāt, kādēļ jāizmanto lauksaimnieku nauda. Kadastrālā vērtība, zemi transformējot no lauksaimnieciskām uz apbūves teritorijām, aug desmitkārt, tikpat reižu palielinās arī nekustamā īpašuma nodoklis, ko saņem pašvaldība, un tad šādu zemi var apsaimniekot.
Vai lauksaimniecībā izmantojamo zemi (LIZ) upju krastos pārvērst par apbūves zemi ir problemātiski?
Šī problēma nav tik aktuāla Rīgas tuvumā, jo tur LIZ transformēt par apbūves zemi var visā teritorijā, līdz ar to vieglāk izstrādāt apsaimniekošanas nosacījumus. Ja zemes īpašnieks dzīvo teritorijā, kur visapkārt ir LIZ, hidrotehnisko režīmu polderos nodrošināt ir sarežģītāk, jo tā faktiski ir polderu pārbūve.
Apbūves teritorijas no Rīgas strauji plešas uz Jelgavas pusi. Kā to vērtējat? Zemgale taču ir slavena ar auglīgām augsnēm.
Šādai attīstībai pretinieks neesmu, tomēr zemes pārtransformēšana apbūves izmantošanai vispirms tehniski jāizvērtē, jo zem daudzām polderu teritorijām ir kūdras un dūņu slānis, šāda zeme no virspuses izskatās derīga apbūvei, taču tas nav izdevīgi. Polderos var regulēt mitruma režīmu. Spuņģciemā (tautā saukts arī par Burkānciemu) var izaudzēt ideālus burkānus, jo tur ir regulējams gruntsūdens dziļums un burkāns izaug tieši tādā garumā, kā noregulēts ūdens līmenis. Tādēļ jāņem vērā, ka polderus var izmantot arī sekmīgai ražošanai.
Kāda pašlaik ir situācija ar lauksaimniecības (sējumu, lopu utt.) apdrošināšanu?
Bēdīga. Valsts atbalsts šajā jomā tiks turpināts, tomēr tā ir kopīga problēma visai ES. Katru gadu kādā valstī uznāk sausums, plūdi vai notiek ugunsgrēki. Latvijas teritorija un ražošanas apjomi ir salīdzinoši nelieli, laikapstākļi vienlaicīgi ietekmē visu valsti, tādēļ risks apdrošinātājam darboties tikai Latvijas teritorijā ir milzīgs. Līdz ar to liela maksa ir vai nu apdrošināšanas pakalpojumu izmantotājam, vai valstij, tāpēc uzskatām, ka šajā jomā nepieciešams kopējs ES modelis.
Tātad vājais punkts ir gan zemniekā, gan apdrošinātājā… Valstij sanāk būt par starpnieku…
Valstij zināmā mērā jāgarantē atbildības nodrošināšana. Stihiju gadījumos valsts sniedz atbalstu, tāpēc labāk būtu veidot apdrošināšanas fondu.
Vai nav tā, ka lauksaimnieki negribīgi apdrošina sējumu platības un īpašumus, jo ir pārliecināti, ka dabas stihiju gadījumā vienalga saņems valsts atbalstu?
Šāds viedoklis pastāv, tomēr ES lauksaimniecības atbalstam iegulda lielus līdzekļus, tādēļ būtu jāpanāk obligātā apdrošināšana. Arī Latvijas lauksaimnieku organizācijas to vērtē pozitīvi.
Kā vērtējat to, ka vēl līdz šim Valsts vides dienestā nav saņemta Zivju resursu aģentūras informācija par upei nodarīto kaitējumu?
Kā biologs varu teikt, ka novērtēt zaudējumus ir ļoti grūti, jo situācija upē ir mainīga. Šādai izpētei ar gadu ir par maz, tikai pēc zivju nārsta varēs pateikt, kādi zaudējumi nodarīti to resursiem. Mierina doma, ka Lielupei nodarīts bioloģisks kaitējums, jo pēc ķīmiskā piesārņojuma nereti zivis ir dzīvas, bet neauglīgas. Vēl grūtāk izpētīt vēžiem nodarītos postījumus.
Kā komentējat zemnieku pārmetumus ZM, ka vietējā un ES atbalsta lielāko daļu saņem saimnieki, kas strādā Rīgā?
Tas gluži neatbilst patiesībai. Ja cilvēkam pieder zemnieku saimniecība un lauksaimniecības teritorijas, bet viņš strādā arī Rīgā, saimniekam ir visas tiesības saņemt lauksaimniecības atbalstu. Arī lielie zemnieki pārmet, ka valsts nepietiekami atbalsta ražošanas potenciālu, bet līdzekļus novirza nosacīti sociāliem pasākumiem, piemēram, pusnaturālajām saimniecībām, arī platībmaksājumos un maksājumos par piena kvotu no pirmā hektāra, no pirmās govs. Mums jācenšas sabalansēt abus atbalsta veidus, tāpēc jābūt izvēles iespējai – saimniecība prasa atbalstu vai nu ražošanai, vai sociālās situācijas uzlabošanai. Tas novērstu daudz domstarpību.
No otras puses, lielākās saimniecības un ražotāji neapšaubāmi saņem lielāku atbalstu, viņiem ir lielākas iespējas pretendēt uz atbalstu, kur nepieciešams paša līdzfinansējums.
Jūsu vēlējums Zemgales lauksaimniekiem!
Lai ir kārtīga ziema, kārtīgs pavasaris, pilni apcirkņi rudenī un lai par šiem pilnajiem apcirkņiem ir atbilstošs atalgojums. Lai zemniekiem veselība un augoša uzņēmība!
Paldies par sarunu!
