Pilis, parki, leģendas un labirinti – vietas, ko apmeklēt un iepazīt seno līvu zemēs
Kad rudens dienas ir saīsinājis nu jau par vairākām stundām, brīvdienās jāizvēlas tuvāki maršruti paceļošanai. Burvīga puse, kur katru reizi ir ko redzēt un var variēt savus izvēlētos apskates objektus, ir Limbaži.
Kurš latvietis gan nav redzējis slaveno pašmāju seriālu “Ugunsgrēks”! Sākuma kadros redzama skaista un stalta pils, kurā dzīvo un saimnieko bagātais Aivars Pētersons un kur notiek dažnedažādi ticami un neticami notikumi. Vēl joprojām daudzi uzskata, ka seriāls šeit, Bīriņos, arī uzņemts. Bet nekā. Uzņemts īpaši būvētā studijā, tik vien no pils ir kā ārpuse nofilmēta. Tomēr katru reizi, braucot garām, Bīriņos piestājam. Plašais parks vilināt vilina izlocīt kājas.
Vēsture ir sena
Ieskatoties pils vēstures annālēs, lasām, ka pirmais līvu Kubeseles pilsnovada Kolcenes muižas īpašnieks 1574. gadā bijis Turaidas pils pārvaldnieks un rakstvedis Jānis Bīrings. Viņš šo muižu ieguva par varonību Livonijas kara laikā, atbrīvojot Straupes, Turaidas un Cēsu pilis no Ivana IV karaspēka, un no viņa uzvārda cēlies vietas nosaukums Bīriņi. Pēc tam īpašnieki mainījušies, bet no 19. gadsimta sākuma pils saistās ar Pistolkorsu dzimtas vārdu. Augusts fon Pistolkorss 1857.–1860. gadā pēc Rīgas arhitekta Frīdriha Vilhelma Hesa projekta uzcēla jaunu muižas kungu māju. 1870. gadā ierīkoja ceļu līdz Saulkrastiem (Neibādei), kur sāka veidot jaunu kūrortu. 20. gadsimta sākumā pēc arhitekta Rūdolfa Heinriha Cirkvica projekta ēkas fasāde tika vienkāršota.
Pēc 1920. gada agrārās reformas muiža nacionalizēta un piešķirta Rīgas grāmatrūpniecības slimokasei, kas 1926. gadā tajā ierīkoja atpūtas namu “Grāmatnieki”. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1995. gadam pilī darbojās ārstniecības iestādes. Vēlāk bijušās muižas ēkas tika privatizētas un pilī ierīkota viesnīca un konferenču telpas. Mūsdienu pils lepojas ar kokgriezumiem rotātām kāpnēm, senām podiņu krāsnīm un greznām zālēm.
Pils ir parku ieskauta. No zirgu staļļiem līdz dārznieka mājas viesnīcai to apņem ainavu parks, kura vidū aug Mīlestības ozols ar jaunlaulāto mīlestības zvaniņiem zaros. Garākās pastaigās var doties uz Mežaparku un Priežkalna parku. Visgreznākais skats paveras no pils balkona uz regulārā dārza terasēm ezera pusē.
Dāvanā sievai – parks
Viens no senākajiem Bīriņu pils parkiem ir Priežkalna parks. Šodien par 18. gadsimta parku liecina vien reljefs un atsevišķu objektu pamatu paliekas. Saglabājušās ir grāfa Ludviga Augusta Mellina dzimtas kapenes un aleja, kas ved uz tām. Sēru alejas sākumu iezīmē lieli, smagi dzelzs vārti. Parka plāni saglabājušies Johana Vilhelma Krauzes 18. gadsimta metos, parka pieminekļi – Johana Broces zīmējumos.
Daudz jaunāks ir Emīlijas parks, kas tapis vienā laikā ar jaunās pils ēkas celtniecību 19. gadsimta vidū. Šo plašo parku Augusts fon Pistolkorss veidoja kā dāvanu savai mīļotajai sievai Emīlijai fon Herderai, pateicoties Herderas kundzes pūra naudai, ko viņai dāsni devis Sanktpēterburgas tēvocis miljonārs Štiglics. Citāts no pils cēlāja Augusta fon Pistolkorsa piezīmēm: ”1874. gads 20. oktobris. Es sāku veidot jaunu parku – gāžu kokus, veidoju ceļus, parku saukšu par Emīlijas parku. Nākamajā pavasarī šo darbu turpināšu. Parks tiks atvērts un iesvētīts Jāņos, reizē ar Emīlijas ierašanos. Pie parka ieejas būs piemineklis ar uzrakstu: Emīlijas parks, veltīts mājas dvēselei 1875.” Savu apņemšanos muižas īpašnieks izpildīja, un kundzei veltītais obelisks tika novietots parka toreizējā sākuma daļā. Ar laiku, parkam paplašinoties, obelisks kļūst par tā centrālo objektu, no kura uz abām pusēm dabas baudītāji var doties pastaigu takās.
Arī pēdējo īpašnieku Aleksandra un Elionoras fon Pistolkorsu meita Renāta savās atmiņās par Emīlijas parku raksta: “Un tagad no bērzu namiņa pa garu platu bērzu aleju dosimies lejup uz Emīlijas parku. Pa kreisi vēl ir augļu koki, pa labi kokaudzētava ar ozolu, papeļu un citu koku stādiem. Te māte labprāt apcirpa jaunos kociņus. Bērzu alejas galā atradās obelisks ar uzrakstu, kas apliecināja, ka šis parks ierīkots par godu Emīlijai fon Pistolkorsai. Kareisajā pusē bija izrakts dīķis, tam sekoja meža dīķis, pie kura ziedēja dzegužkurpītes, un pa visu parku ziedēja neskaitāmas maijpuķītes un burvīgas meža zemenes.”
Traģiskas leģendas
Bīriņu pils ir bagāta ar leģendām. Viena no romantiskākajām ir šī: “Bīriņu muižas īpašniekiem Aleksandram un Elionorai Pistolkorsiem bija trīs bērni – meita Renāte un divi dēli, Maksis un Ēriks. Kādu dienu ģimene saņēma ziņu, ka jaunākais dēls Maksis gājis bojā dienestā. Tā rezultātā Ēriks, pārdzīvojot sava jaunākā brāļa Makša nāvi, iegrima smagā depresijā. Tolaik pie māsas Renātes par kalponi strādāja jauka un piemīlīga meitene, kam bija uzticētas rūpes par Ēriku slimības laikā, un drīz vien mājinieki ievēroja, ka abu jauniešu attiecības sniedzas krietni vien tālāk par draudzīgu aprunāšanos. Pēc kāda laika Ēriks mātei pavēstīja, ka vēlas apprecēt kalpu meiteni. Māte nevarēja pieļaut domu, ka dēls precas ar zemas kārtas meiteni, un nolēma rīkoties ar viltu, cerēdama, ka kalpone aizies no muižas, ja tiks apmuļķota. Viņa uzrakstīja vēstuli, ko pirms izbraukšanas no muižas it kā atstājis Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Tobrīd māte nezināja, ka meitene bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pakārās. Ēriks, nespēdams dzīvot bez savas mīļotās, izgāja muižas parkā un nošāvās. Tas notika 1912. gada ziemā, bet abu jauniešu mīlas stāsts virmo ļaužu valodās vēl šodien.
Arī meita Renāte, par spīti iepriekšējiem notikumiem, iemīlēja zemākas kārtas cilvēku – mežsarga dēlu Paulu Moltrehtu. Viņa, neklausoties mātes draudos, aizgāja no mājām un apprecējās ar savu mīļoto bez mātes svētības. Ir zināms, ka vēlāk māte samierinājās, svētīja šo savienību un kļuva par vecmāmiņu ar kuplu mazbērnu pulku.”
Gaida arī Igates pils
Kad parks izstaigāts, rodas ideja aizbraukt uz netālo Igates pili. Esam jau domās sagatavoti, ka atšķirībā no Bīriņiem Igate ir ļaužu pamesta un kā tāds bāra bērns gaida jaunus adoptētājus. Tomēr sūnām aizaugušie celiņi un aiznaglotie logi rada skumjas. Šī pils pirmoreiz rakstos minēta 1455. gadā, kad Idsels Dideriks Fītinghofs ciemu un muižu pārdeva Pēterim fon der Borham. Muižas nosaukums ir vairākkārt mainījies.
Ap 1880. gadu Igates muižā tika uzcelta kungu māja neorenesanses stilā. Ēku projektējis Rūdolfs Heinrihs Cirkvics Pistolkorsu dzimtai, celtnē demonstrējot atturīgu un izsmalcinātu lakonismu. 1934. gadā muižas dzīvojamo ēku nopirka Latvijas Bērnu savienība, un pilī ierīkoja internātu. 1940. gada vasarā tas tika pārveidots par bērnunamu. No 1972. gada Igates pils atradās Lauksaimniecības ministrijas pārziņā, 1996. gadā to savā īpašumā pārņēma Valsts nekustamā īpašuma aģentūra. Tagad pils izlikta pārdošanā. Tomēr ir arī laba ziņa. Pils dzirnavu krodziņš darbojas, un tajā var paņemt līdzi vai padzert uz vietas ļoti gardu kafiju.
Spēlējoties – pa Limbažiem
Tuvojas pusdienlaiks, un jābrauc lūkot kas gruntīgāks. Pirms brauciena esam no Limbažu Tūrisma informācijas centra mājaslapas izprintējuši pilsētorientēšanās spēli, tāpēc lemjam vispirms atrast visus objektus, tikai pēc tam meklēt siltas pusdienas.
Pirms spēles izpētām, kā radies Limbažu vārds. 10.–12. gadsimtā mūsdienu Limbažu vietā bijusi līvu pils Lembsele jeb Lemesele, kas nozīmējis “plaša sala mežainā purvā”. Šajā laikā Ziemeļvidzeme tiešām bija klāta ar bieziem mežiem un purviem. Izskaņa -aži (kā Pabaži, Allaži, Ainaži, Ropaži u.c.) ir raksturīga pārlatviskoto līvu apvidiem Vidzemē. Kopš viduslaikiem Limbažu pils un pilsētas nosaukums vāciski bijis Lemsal. Pēc tautas nostāstiem, 17. gadsimtā kāds zviedru mācītājs nejauši izdzirdētos vārdus “Limba” un “āži”, salicis kopā, domādams ar to vietas nosaukumu, un tā esot cēlies pilsētas pašreizējais nosaukums. Mums labāk patīk āžu variants.
Lai nu kā, jāsāk spēle. Tā mūs aizved gan pie pilsdrupām, gan Limbažu muzeja, gan Baumaņu Kārļa, gan pie pieneņpūkām un bučotājiem, gan kamola un Mīlestības vārtiem, gan pie dažnedažādām durvīm. Par tām pēdējām ir interesanti. Jau no vasaras vidus pilsētā aplūkojama vides mākslas objektu instalācija “Durvis”. Izmantojot durvis kā pamatelementu, piešķirot tām visdažādākās nozīmes un kontekstus, instalācijā izmantotas 29 aizmirstas durvis. Tās izvietotas 13 lokācijas punktos, katru durvju idejas konceptu un vizuālo stāstu sasaistot ar tā adresi noteiktā stāstā. Mākslas objekti atklāj ezera plūduma aizspoguliju, strukturētu mini kosmosu, pavisam azartisku konstrukciju vairāku metru augstumā, kā arī lielāko un šarmantāko pilsētas dārgumu – porcelāna zelta olu. Instalācijā piedalās mākslinieki Alise A. Sondore, Atis Izands, Artūrs Virtmanis, Daniela Vētra, Emīlija Lielā, Emma Sofia, Kristīne Kutepova, Kristīne Nuķe-Panteļējeva, Kristīne Rublovska, Margarita Germane, Nils Jumītis, Sabīne Baumane un Sandra Strēle, pārstāvot glezniecību, tēlniecību, keramiku, tekstilmākslu, konceptuālo un laikmetīgo mākslu.
Mazā pilsētiņa aizrauj, vilina ielūkoties katrā pagalmiņā, izstaigāt katru ieliņu. Limbažu vārds saistās gan ar pienu, gan sudrabu, gan ar mūsu valsts himnu. Limbažos atrodas divi pieminekļi, veltīti Latvijas valsts himnas autoram Baumaņu Kārlim. Pirmo 1920. gadā – 15 gadu pēc komponista nāves –, Gustava Šķiltera veidotu, atklāja viņa atdusas vietā Limbažu kapos, bet otru – 1998. gadā vecpilsētā, piedaloties toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim. Tā autori ir tēlnieki Juris Rapa un Zigrīda Rapa. Piemineklis ataino Baumaņu Kārli pēc dziesmas nodiriģēšanas.
Savukārt pavisam sirmā senatnē mūs aizved Limbažu viduslaiku pilsdrupas un skatu tornis. Pils senie mūri ir liecinieki laikam, kad pilsēta bija Hanzas savienības dalībniece. No pils vārtu torņa, kurā saglabājušies unikālie vārti ar paceļamo restu fragmentiem, paveras skats uz vecpilsētas sarkanīgajiem jumtiem. Apkārtnes ainava daļēji ļauj nojaust, ka pils ir viena no senākajām Latvijas fortifikācijas aizsardzības būvēm, tā savulaik bijusi Rīgas arhibīskapa rezidence.
Tomēr vēderu kurkstoņa kļuvusi skaļāka, paņemam pusdienas un braucam tālāk. Mērķis – Katvaru muižas parks. Tas spocīgais, dīvainais, pa kuru savā sapnī roku rokā ar skaisto Ivaru Kalniņu skrēja dullā Paulīne.
Kā pasaku mežs
Katvaru muiža būvēta 18. gadsimta vidū Katvaru ezera krastā. Tai piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. No 1920. līdz 2008. gadam ēkā atradās Katvaru sākumskola. Vislielāko interesei tūristiem un fotogrāfiem izraisa liepu aleja ar labirintu parkā aiz muižas. Šī vieta ir brīnišķīga jebkurā gadalaikā un izskatās kā pasaku mežs. Aleja, kuras vecums ir aptuveni 400 gadu, platumā sasniedz piecus un garumā – ap 40 metrus. Katvaru muižas parks ir apmēram 15 hektāru liels. Spocīgi, tiešām spocīgi te ir!
Safotografējušies, izbrīnījušies un izskraidījušies Paulīnes stilā, dodamies uz netālajiem “Rumbiņiem”. Bārdu dzimtas memoriālais muzejs “Rumbiņi” glabā trīs latviešu kultūrai nozīmīgu personību – dzejnieku Friča Bārdas, Paulīnas Bārdas un Antona Bārdas – piemiņu. 19.–20. gadsimta zemnieku sētas ēkas un sadzīves priekšmeti sniedz liecības par šīs sētas iemītnieku dzīvi. Kopā ar apkārtnes skaisto dabu – mežiem, pauguriem un bērzu birzīm – tie dod priekšstatu par vidi, kurā dzejnieki dzīvojuši un smēlušies iedvesmu daiļradei.
Friča Bārdas pēdās
Vēstures hronika vēsta, ka 1865. gadā saimniecību “Rumbiņi” nopirka dzejnieku Friča un Antona Bārdu tēvs Jānis Bārda. 1915. gadā Fricis Bārda uz tēva zemes uzcēla savu māju, ko nosauca par Dārziņiem. Tur viņš salaulājās ar Paulīnu Bārdu un dzīvoja līdz 1919. gadam. 1968. gadā Dārziņos atklāja Friča Bārdas memoriālo istabu. Šai laika posmā ar Rumbiņiem viesus iepazīstināja Paulīna Bārda, reizēm arī Antons Bārda, kurš klusā pieticībā dzīvoja turpat blakus vecajā namā. 1989. gadā tika sākti Rumbiņu restaurācijas darbi, bet jau 1993. gadā tie vēra durvis apmeklētājiem kā Bārdu dzimtas memoriālais muzejs.
Varam arī izlasīt Kārļa Eliasa atmiņas par viesošanos Rumbiņos, tādējādi gūstot spilgtāku priekšstatu par šo vietu: “Rumbiņu vecā māja slēpjas koku vainagā. Parastā latviešu zemnieku sēta: zemas durvju un logu palodas, bet šie logi un palodas nav bijuši par zemiem, lai pa tiem izietu pasaulē latviešu zemes dēls ar savu sapņu pūru meklēt un atrast dzīves aicinājumu. Pa tām izgājis arī Fricis Bārda un pēc gadiem atgriezās zilajo krēslas stundu dzejnieks, kuŗam atsaukušās visskaistākās sapņotāju sirdis Latvijā.
Rumbiņu mājās mūs saņem laipnie dzejnieka tuvinieki – brāļa ģimene. Tikai tagad jūtam, ka zvaigžņotās debess telts nemaz nav bijusi tik silta, un esam krietni vien nosaluši. Bet latvju lauku mājas siltums tādu vainu ātri vien dziedē ne tikai mežiniekam un siena vedējam no tālās pļavas, bet arī ceļa vīram. Ir klusais vakara brīdis, kad pabeigts steidzīgais dienas solis, un saime pulcējas vakariņās. Mājīgi un gaiši deg lampa Rumbiņu vecās istabās, kas glabā atmiņās savu cēlēju gaitas.
Pēc brīža ejam uz dzejnieka celto jauno māju garām dārza mājiņai, kuŗā pa vasaru mītot Antons Bārda, gar dīķi, un, lūk, turpat uzkalniņā jau ir šis nams. To sveic vēl viena bērzu birzs. Vasarā šai mājā mīt dzejnieka dzīves biedre Paulina Bārda, vientulības prieka dzejniece.
Mēs veram durvis un ejam istabās. Iededzam uguni un redzam savu dvašu saltā gaisā kā baltus tvaikus lidojam. Bet drīz vien zaļajā kamīnā jautri sprēgā bērza šķilas un siltums izlodā pa istabu. Pazemīga garā ir dzejnieka sapņu pils, māsa bērzu birzīm un raudu vītolam, kas savus zarus mērc dīķa ūdenī. Aiz loga krēslaina mēness nakts, sniegs, birzis. “Raud novakars aiz loga klusi, sirds klausās saldi apreibusi.” Liekas, ka architekts ar daudz ko nebūtu vienis prātis dzejnieka istabu plānojumā. Bet katram savi likumi: architektam savi, dzejniekam savi. Vienu gan varu teikt: es labprāt vasarā pasēdētu ar labu grāmatu un mīļu draugu dzejnieka mājas dienvidu stūŗa istabiņā, kas ir īsts veltījums saulei.” (Tēvija, 1941)
Iespaidiem piepildītā diena tuvojas savam rietam, vēl tik jāpaspēj iebraukt pēc kāda vitamīna. Sazvanījuši saimnieku, ar viņa svētību piestājam Laugas purvā, lai uz kārā zoba uzliktu kādu dzērveni. Tieši Laugas purvā pirmoreiz Latvijā (1992. gadā) sāka audzēt lielogu dzērvenes. Šobrīd te zeļ sešas Latvijā izveidotas dzērveņu šķirnes, tai skaitā dižbrūklene – Amerikas lielogu dzērvenes un Latvijas brūklenes krustojums. Uz purvu gan drīkst doties tikai ar saimnieku atļauju.
Jau krietnā tumsiņā iebraucam Jelgavā. Diena bija skaista un dos spēku turpmākajiem nedēļas darbiem.
