180 gadu senā parka pārbūvi sāka pirms diviem gadiem, un tagad tas ir atguvis daļu sākotnējās spozmes. Kopējās kompleksa restaurācijas izmaksas ir vairāk nekā 12 miljoni eiro
Priecē tas, ka Latvijā ir vēl par vienu sakoptu vietu vairāk. Jūrmalā vairāk nekā 20 hektāru platībā atjaunots vēsturiskais Ķemeru parks un ūdenstornis. Bija dzirdēts, ka cilvēki brauc to skatīties, bet pārsteidza, ka saulainajā oktobra svētdienā parks ļaužu pilns un jāmeklē, kur novietot automašīnu, bet pie ūdenstorņa un Mīlestības saliņas paviljona izveidojusies cilvēku rinda.
Jūrmalas pašvaldība cer, ka parka atdzimšana pasteidzinās dzīvības atgriešanos arī vēsturiskajā Ķemeru sanatorijas ēkā, kas atrodas turpat blakus. Patlaban majestātiskā, baltu pili atgādinošā ēka ir apjozta ar žogu un to apsargā būdiņā sēdošs sargs.
Esmu no tās paaudzes, kurai bija lemts piedzīvot Ķemeru vēsturiskā kūrorta ziedu gadus, kad, Latvijai esot Padomju Savienības sastāvā, uz šejieni atgūt veselību brauca ļaudis no visas PSRS. Tagad, staigājot pa parku, sastapām vairākus krieviski runājošus cilvēkus, kuri ar nostalģiju atminējās to laiku. Arī mana vecmāmiņa tur ārstējās, bet mēs braucām viņu apciemot. Un gājiens pie Ķirzaciņas bija viens no manas bērnības rituāliem. Vecāmāte ticēja sēravota ūdens dziednieciskajam spēkam, un viņai vienmēr līdzi bija kāds trauks, lai iesmelto ūdeni paņemtu līdzi. Citreiz ceļu uz turieni ar vilcienu mērojām tāpat vien, lai pabūtu pie Ķirzaciņas.
Atdzimst kādreizējā spožumā
Ķemeru parkam ir vairāk nekā 180 gadu vēsture. Tas sākts veidot jau 1838.–1839. gadā, kad tiek oficiāli nodibināts Ķemeru kūrorts. Ķemeru kūrorts ir piedzīvojis vairākus ziedu laikus – viens no periodiem ir līdz Pirmajam pasaules karam, nākamais – 20. gadsimta 20., 30. gadi, kad pēc kara kūrorts tiek atjaunots un arī ļoti daudz kas tiek darīts dziedinātavas attīstībā.
Vērienīgais projekts – vēsturiskā Ķemeru parka pārbūve un restaurācija – sākta pirms diviem gadiem – 2019. gada oktobrī. Vairākus desmitus gadu šī teritorija bija nolaista un radīja negatīvu priekšstatu par pilsētu. Tagad tā pārvērtusies līdz nepazīšanai un atjaunota atbilstoši kādreizējām tradīcijām un parka izmantošanas veidam, lai radītu pagājušā gadsimta 30. gadu sajūtu. Parkā atjaunots pastaigu taku tīkls, sakārtoti piegulošie ceļi, nostiprināti Vēršupītes krasti un restaurēti 12 vēsturiskie tilti.
Atdzimusi arī Mīlestības saliņa ar grezno paviljonu jeb rotondu, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 19. gadsimta 90. gados Ķemeru parkā pie Vēršupītes paplašināja kanālu sistēmu un izraka divus dīķus ar mākslīgi veidotām saliņām. Uz tās, kas atrodas netālu no Ķemeru pareizticīgo baznīcas, uzcēla kokgriezumiem rotātu paviljonu ar skatu platformu tornītī. Saliņu, kas vēlāk ieguva Mīlestības saliņas nosaukumu, ar sauszemi savienoja koka tiltiņš. Līdzīgi kā baznīca un citas ēkas, kas Ķemeru kūrortā uzceltas līdz Pirmajam pasaules karam, arī paviljons bija būvēts “krievu stilā,” atdarinot Krievzemes tautas celtniecības paraugus. Pirmā pasaules kara laikā paviljonu nopostīja, tāpat kā daudzas citas Ķemeru celtnes.
20. gadu beigās valsts piešķīra ievērojamus finanšu līdzekļus kūrorta labiekārtošanai. Vairākas sabiedriskās ēkas Ķemeros tapa pēc arhitekta Frīdriha Skujiņa projektiem. Viena no tām ir klasicisma stilā tapušais paviljons – rotonda uz Mīlestības saliņas (1928–1929), kas plašākai publikai bija pieejams no 1930. gada kūrorta sezonas. To nodēvēja par kafijas paviljonu, kur kūrorta viesi varēja baudīt cepumus, kūkas, kafiju, atspirdzinošus dzērienus, saldējumu, minerālūdeni. Papildu piedāvājums bija laba trio mūzika vakaros un Ķemeru simfoniskā orķestra koncertu pārraides paviljona skaļrunī. Vakaros paviljons bija izgaismots. Mīlestības saliņā bija arī laivu piestātne, kuras varēja izmantot izbraucieniem pa Vēršupīti un kanālu sistēmu. Pēc Otrā pasaules kara kafejnīca netika atjaunota, taču Mīlestības saliņa ar paviljonu bija viens no iecienītākajiem apskates objektiem Ķemeros. Gan saliņu, gan paviljonu atjaunoja 2021. gadā.
Svēto apustuļu Pētera un Pāvila Ķemeru pareizticīgo baznīca ir senākais dievnams Ķemeros, celts 1892.–1893. gadā pēc Vidzemes guberņas arhitekta Vladimira Lunska projekta. Dievnams, kas veidots historisma stilistikā, atdarinot Ziemeļkrievijas koka baznīcu arhitektūru, veiksmīgi iekļaujas Ķemeru parka ainavā. Baznīcas celtniecību atbalstīja gan Krievijas valdība, gan privātpersonas ar ziedojumiem.
Pie baznīcas par ziedojumiem no Zviedrijas melnā granīta uzstādīts un 1925. gadā iesvētīts piemineklis 97 Pirmajā pasaules karā pie Ķemeriem kritušiem Krievijas armijas karavīriem.
Plašajā teritorijā ierīkoti ziedu un krāšņumaugu stādījumi. Visvairāk pārsteidza apstādījumos pie sanatorijas oktobrī joprojām ziedošās baltās rozes. Tikai baltas, nevienas citas krāsas.
Labiekārtojumam izvietots vairāk nekā 180 atpūtas soliņu. Apstādījumus parka plašajā teritorijā veido vairāk nekā 5000 rožu un hortenziju un gandrīz 20 tūkstoši krāšņumaugu, kas parka apmeklētājus priecēs visu gadu. Iestādīts vairāk nekā 500 koku, tostarp liepu aleja.
Pazīstamākie objekti iegūst otru elpu
Restaurētas mazās arhitektūras formas – vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi: viens no pazīstamākajiem parka objektiem – akmens skulptūra “Ķirzaciņa”, no kuras iztek sērūdens avots, izveidota akmens skulptūra “Vardīte”, kur ierīkots dzeramā ūdens brīvkrāns. Godinot personības, kam bijusi nozīmīga loma Ķemeru kūrorta izveidē un darbībā, atjaunota 1861. gadā veidotā piemiņas zīme – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis kūrorta dibinātājiem un direktoriem.
Sērūdens avots ar koka paviljonu ir viens no pazīstamākajiem Ķemeru kūrorta objektiem. Jau kopš 19. gadsimta beigām. Tas bija jau sestais atklātais sēravots Ķemeros, un sākotnēji to rotāja skulpturāla grupa – zēns uz delfīna, kas tika nopostīta Pirmajā pasaules karā. Saglabājusies bija vien delfīna galva ar atvērtu muti, pa kuru 20.–30. gados tecēja avota ūdens. Sēravota delfīns attēlots Ķemeru pilsētas ģerbonī, kuru apstiprināja 1938. gadā (pilsētas statuss Ķemeriem bija no 1928. līdz 1959. gadam). Otrā pasaules kara laikā pazuda arī delfīna galva.
1949. gadā pie avota uzstādīja dekoratīvu akmens skulptūru “Ķirzaka”. Tās autors ir tēlnieks Juris Bajārs.
Uz parkā izvietotajiem stendiem redzama 20. gadsimtā populārās pilsētas vēsture un vēriens ar estrādi simfoniskā orķestra koncertiem, kafejnīcām, vietējo tramvaja līniju un dzelzceļa maršrutu līdz pat Maskavai.
Savukārt ūdenstornī ierīkotajā ekspozīcijā viena no telpām veltīta arī Ķemeriem nozīmīgiem cilvēkiem – ārstiem Jānim Lībietim un Mihailam Malkielam, gleznotājam Miervaldim Ķemeram un arī Imantam Ziedonim, kas, kā izrādās, Ķemeros strādājis ne vien par skolotāju un bibliotekāru, bet arī pastnieku.
Atjaunotais un pārbūvētais Ķemeru vēsturiskais parks – valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis – atklāts 13. augustā. Rekonstruētais parks atrodas Ķemeru nacionālā parka teritorijā, un uz to attiecas arī dažādi liegumi. Daļa parka atstāta neskarta, un pa to ved pastaigu koka laipas un takas. Arī apgaismojuma laternas parkā nav parastas, bet senlaicīgā stilā ieturētas.
Otro elpu ieguvis vairāk nekā 90 gadu senais Ķemeru ūdenstornis, kas kļuvis par vēl vienu jaunu apkaimes apskates objektu. Vēsturiskais ūdenstornis joprojām ir strādājoša inženiertehniska būve. Vienā pusē izveidota ekspozīcija par parka un kūrorta vēsturi, bet pa caurulēm ar ūdeni tiek apgādāti Ķemeru iedzīvotāji.
Uzkāpjot uz ūdenstorņa jumta, iespējams baudīt 360 grādu panorāmu 42 metru augstumā. Apmeklētājiem, kuriem šis izaicinājums nav pa spēkam, ir iespēja ūdenstorņa pirmajā stāvā izmantot “online” režīmā esošo kameru. Mēs gan garajā rindā nestāvējām un tornī neuzkāpām. Varbūt citreiz.
Sakārto arī ielas un tuvējo apkārtni
Kopējās kompleksa restaurācijas izmaksas ir vairāk nekā 12 miljoni eiro. Ķemeru kultūrvēsturiskais parks atjaunots veikta, īstenojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansēto projektu “Ķemeru parka pārbūve un restaurācija”. Projekta kopējās izmaksas ir 9,64 miljoni eiro, no tiem ERAF līdzfinansējums – 5,74 miljoni, valsts budžeta dotācija – 267 tūkstoši eiro, Jūrmalas pilsētas pašvaldības līdzfinansējums – 3,63 miljoni eiro.
Sakārtota arī apkārtne – skvērs Tūristu ielā, kur atjaunoti gājēju celiņi, ierīkoti apstādījumi, labiekārtota vide un restaurēta vēsturiskā skulptūra – cilnis “Tautu deja” –, kā arī brīvi pieejams dzeramā ūdens krāns.
Atjaunota Tukuma, Emīla Dārziņa un Tūristu ielas brauktuve un gājēju ietvju segums, arī sabiedriskā transporta pieturvietas. Parka apmeklētāju ērtībām izbūvēta jauna autostāvvieta pie ūdenstorņa, Emīla Dārziņa ielā un divi stāvlaukumi tūristu autobusu novietošanai. Darbu gaitā pārbūvēta publiskās elektroapgādes sistēma, izbūvēti ūdensapgādes un kanalizācijas tīkli, ierīkota videonovērošanas sistēma.
Apkaimes sakārtošanai pašvaldība piesaistījusi ERAF līdzfinansējumu, realizējot projektu “Ceļu infrastruktūras atjaunošana un autostāvvietas izbūve Ķemeros”. Projekta kopējās izmaksas ir 1,5 miljoni eiro, no tiem ERAF līdzfinansējums – 1,2 miljoni, valsts budžeta dotācija – 41,3 tūkstoši eiro, Jūrmalas pilsētas pašvaldības līdzfinansējums – 286,4 tūkstoši eiro.
Nākotnes plāni Ķemeros ir vēl grandiozāki – dome cer tur uzbūvēt arī modernu dabas tūrisma centru. Pagaidām par pašvaldības plāniem liecina ceļmalā uzstādītā zīme ar iecerētā centra attēlu.
Jā, un vēl man šķiet, ka tuvākajā apkārtnē būtu nepieciešams ierīkot arī nelielus veikaliņus, kafejnīcas un atpūtas vietas, lai varētu “paņemt naudu” no parka apmeklētājiem. Nenoliedzami, arī mums pēc aptuveni 40 minūšu ilgās pastaigas pa parku nebūtu nekas pretī pasēdēt omulīgā kafejnīcā un nobaudīt kādu karstu dzērienu. Un vēl, protams, nebūtu slikti, ja pilsētai izdotos atbrīvoties no apkārt esošajiem graustiem, tos nojaucot vai arī tajos iedvešot dzīvību.
Tautā saukta par balto pili vai kuģi
Savulaik lielā, baltā ēka bija viesnīca “Ķemeri” – viena no prestižākajām celtnēm Latvijā. Lai Ķemerus pārvērstu par pirmās klases kūrvietu, kur ārstnieciskie pakalpojumi ir pieejami visu gadu, valsts atbalstīja ieceri celt jaunu reprezentatīvu viesnīcu pēc ārzemju kūrortu parauga. To projektēja slavenais arhitekts Eižens Laube un 1936. gada 28. maijā svinīgi atklāja Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Uz atklāšanu ieradās ministri, diplomāti, augsta ranga ierēdņi, un skanēja svinīgas runas. Ēka izmaksāja 2,5 miljonus latu un pilnībā tika celta par valsts līdzekļiem. Ēka ir spilgts neoeklektisma arhitektūras paraugs, valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Viesnīca atbilda visiem tā laika standartiem un bija modernākā šāda tipa būve Baltijā. Otrajā, trešajā un ceturtajā stāvā bija izvietoti 107 vienistabas dzīvojamie numuri. Viesnīcas piektajā stāvā atradās jumta kafejnīca ar terasi un deju zāli, kā arī sauļošanās telpas. No terases kāpnes veda uz 33 metrus augsto skatu torni, kurā plīvoja Latvijas karogs. Cokolstāvā bija divas plašas un modernas virtuves telpas, kurās varēja pagatavot maltīti vienlaikus 700 cilvēkiem. Lielākā daļa mēbeļu un interjera detaļu bija izgatavoti pēc Eižena Laubes metiem.
Paralēli viesnīcas celtniecībai tika ierīkots dārzs ar lielu, simetrisku parteru, zālieniem, koku un puķu stādījumiem.
Apmeklēt Ķemeru viesnīcu steidza ne tikai vietējie bagātnieki, bet arī turīgi ļaudis no visas Eiropas. Gadu pēc tās atklāšanas bija fiksēts rekordliels atpūtnieku skaits. Uzplauka arī kultūras dzīve. Ķemeros uzstājās komponists Oskars Stroks, par krievu Edīti Piafu dēvētā Alla Bajanova un citas tā laika zvaigznes. 1941. gadā Ķemeros viesojās padomju filmu zvaigzne Ļubova Orlova ar vīru kinorežisoru Grigoriju Aleksandrovu un bija stāvā sajūsmā par to. Visam svītru pārvilka Otrais pasaules karš.
Otrā pasaules kara laikā Ķemeru viesnīca tika pielāgota karavīru ārstēšanai, bet pēckara periodā to pārveidoja par sanatoriju ar 300 vietām. Tā bija kūrorta galvenā dziedinātava, kur izmantoja modernu medicīnisko aparatūru un jaunākās ārstniecības metodes. Ārstēties Ķemeru sanatorijā bija prestiži. Savu veselību tur uzlaboja politiskās elites pārstāvji un citas slavenības, strādāja ap 100 ārstu, darbojās kūrorta poliklīnika ar sērūdeņu un dūņu vannu nodaļām.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ķemeri savu kūrorta nozīmi zaudēja. 1995. gadā kūrortu slēdza. Atjaunotā Latvijas valsts nevarēja atļauties tik dārgu objektu.
Privatizācija un īpašnieku maiņas
1996. gadā Ministru prezidents Andris Šķēle un ekonomikas ministrs Guntars Krasts parakstīja lēmumu par viesnīcas privatizāciju. Privatizācijas aģentūras izsolē 1998. gadā sanatoriju iegādājās “Ominasis Latvia”. Taču 2013. gadā investoram tika pasludināta maksātnespēja, un pēc gada tā izsolē par trīs miljoniem eiro tika pārdota SIA “Park Hotel Ķemeri”. Tā vienīgais īpašnieks ir Krievijas pilsonis Aleksandrs Guskovs. Viņa plānos ir kādreizējā dziednīcas ēkā izveidot pieczvaigžņu viesnīcu un labsajūtas klīniku. Pirms vairākiem gadiem Ķemeru sanatorijas jaunie īpašnieki ar Jūrmalas pašvaldību vienojās par degradētās teritorijas sakārtošanu un infrastruktūras attīstību. “Park Hotel Ķemeri” uzņēmās atjaunot Ķemeru sanatorijas kompleksu un līdz 2019. gadam sākt tajā sniegt viesnīcas un rehabilitācijas pakalpojumus, bet pašvaldība ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējuma atbalstu apliecināja nodomu līdz 2021. gadam atjaunot vēsturisko Ķemeru parku, izveidot interaktīvu dabas tūrisma objektu, sakārtot ceļus un autostāvvietas.Parka atjaunošana realizēta, bet pieczvaigžņu viesnīcas atklāšana kavējas. Kopumā Ķemeru sanatorijas īpašnieki galvenās ēkas atjaunošanā un bijušās kūrortpoliklīnikas rekonstrukcijā investējuši jau vairāk nekā 35 miljonus eiro. Remontdarbi viesnīcā esot pabeigti, un atliek to iekārtot. “Park Hotel Ķemeri” viesnīcu plāno atvērt līdz 2023. gadam.
Ķemeru parkam ir vairāk nekā 180 gadu vēsture. Parks sākts veidot jau 1838.–1839. gadā, kad tiek oficiāli nodibināts Ķemeru kūrorts. Ķemeru kūrorts ir piedzīvojis vairākus ziedu laikus – viens ir līdz Pirmajam pasaules karam, nākamais – 20. gadsimta 20., 30. gadi, kad pēc kara kūrorts tiek atjaunots un arī ļoti daudz kas tiek darīts dziedinātavas attīstībā.
