Gluži nemanot, atnāca rudens. Protams, ne jau «tukšām rokām», bet ar varenām sēņu un ogu ražām.
Gluži nemanot, atnāca rudens. Protams, ne jau «tukšām rokām», bet ar varenām sēņu un ogu ražām. Pilnīgi saprotami, ka tieši tajā laikā sēņotāji, ogotāji un vienkārši dabas mīļotāji straumēm vien plūda un vēl arvien dodas uz mežu, lai ievāktu dabas veltes, gatavotu krājumus ziemai (vai tirgošanai) vai vienkārši atpūstos brīvā dabā. Tas ir normāli. Un vismaz publiskajos mežos to neviens nevar (un negrib) aizliegt.
Bet runa ir par kaut ko citu. Par rekreācijas slodzēm jeb, vienkāršāk runājot, par to, cik lielu cilvēku daudzumu uz laukuma vienības daba spēj «izklaidēt» bez kaitējuma sev. Un ne tikai sev, bet arī kādai cilvēku grupai, kuru atpūtas iespējas atkarīgas no dabas «traumēšanas» pakāpes. Šī cilvēku grupa ir mednieki.
Mūsu medību platības ir piepilsētas mežos. Medīšanai neizmantojam mežus, kas ir tiešā pilsētas tuvumā, kaut gan maksājam par visām platībām, – saprotam un respektējam citu cilvēku tiesības uz atpūtu dabā. Tomēr apbēdina tas, ka nesaņemam to pašu pretī. Problēma ir cilvēku nezināšanā.
Pēkšņi sapratu, ka neesmu mežā (sava kluba medību objektā) redzējis nevienu meža dzīvnieku, pat pēdu nav. Dīvaini.
Kādā svētdienā aizbraucu uz medību objektu būvēt dzīvnieku barotavu. Mežā saskaitīju 37 automašīnas, nobraucot aptuveni divus kilometrus! Ja ar katru «autiņu» atbrauc vidēji trīs cilvēki un 0,3 suņi, tad mežā ganījās ap simts cilvēku un vairāk nekā desmit kumeļa izmēra suņu. Diviem suņu saimniekiem izskaidroju viņu lopiņu «tiesības» – šķīrāmies kā labākie draugi, jo viņi tiešām nebija aizdomājušies, ko nozīmē suns mežā. Bet viņu mežā bija vairāk nekā divi. Tagad vairs nebrīnos, kādēļ pēdējā laikā neesmu redzējis neko dzīvu, izņemot sēņotājus. Visi normālie lopiņi ir pamukuši, mežā nav nevienas vietas, kur nebūtu spērusi sēņotāja vai suņa kāja (meža dzīvnieku pēdas nav nevienas, pat vecas). Tādu sēņotāju biezību nebiju piedzīvojis pēdējo piecu gadu laikā. Meža dzīvnieki ir izdzenāti un pārcēlušies uz mierīgākām vietām. Lieki teikt, ka pagalam visi mednieku ieguldījumi (tādi tīri pamatīgi) kā naudas, tā darba izteiksmē. Mēs paši pat slokas nemedījām pavasarī, lai netraucētu dzīvniekus mazuļu dzimšanas un izvadāšanas periodā. Skumji.
Sava mednieku kluba vārdā gribu izteikt lūgumu (arī jūsu pašu drošības dēļ) neatrasties mežā agros rītos un pievakarēs visu gadu, izņemot laiku no 1. marta līdz 15. jūnijam, kā arī sestdienās un svētdienās no 1. oktobra līdz 30. februārim. (Minētajos periodos medības notiek visintensīvāk.) Un nekādā gadījumā nelaist mežā suņus bez pavadām – no tiem ļoti cieš meža dzīvnieki, sevišķi mazuļu dzimšanas laikā pavasarī.
Medības reglamentējošos normatīvajos aktos (Medību likums, Medību noteikumi) ir noteikts, ka suņi un pat kaķi, kas atrodas tālāk par 200 m no apdzīvotām vietām, ir uzskatāmi par kaitīgiem un iznīcināmi. Piepilsētā dzīvnieki ir daudzmaz piemērojušies un daļēji spēj ignorēt cilvēku, bet brīvi klejojošs suns mežā ir tas pats, kas atomsprādziens pilsētā.
Jebkurā gadījumā iesaku mežā nēsāt spilgtas krāsas apģērbu un nerušināties klusu pa krūmiem, jo lapsas, klejojošus suņus, kaķus un citus kaitēkļus atļauts medīt cauru gadu. Ja rodas aizdomas, ka mežā notiek medības, dodiet ziņu ar balsi un atstājiet mežu.
Cienīsim viens otru un nenonāksim līdz nevajadzīgiem asumiem!
