Šī dzejas rinda īpaši bieži nāca prātā tieši šomēnes. 8. martā pie Ministru kabineta piketēja medmāsas.
Šī dzejas rinda īpaši bieži nāca prātā tieši šomēnes.
8. martā pie Ministru kabineta piketēja medmāsas. Viņu prasības pamatotas, bet pagaidām no valdības puses – neapmierināmas un neapmierinātas. Viens no papildu līdzekļu iegūšanas avotiem (un arī reālākajiem) varētu būt medicīnisko pakalpojumu cenu paaugstināšana. Tātad var ciest vienkāršā pacienta maciņš.
Necik ilgi, un sašūmējāmies par jaunajiem zāļu izplatīšanas noteikumiem. Dusmīgi palika pacienti, un neapmierināti bija aptieku darbinieki, kad pilsoņi saceltās ažiotāžas dēļ centās iegādāties lieku analgīna, citramona vai aspirīna paciņu. Kā pamazām noskaidrojās, pirmās nepieciešamības medikamentus varēs iegādāties arī bez receptes, taču tie maksās dārgāk un it kā būšot mūsu veselībai nekaitīgāki. Izrādās, ka analgīns vienā otrā valstī ir aizliegts jau gadu desmitiem un pielīdzināms gandrīz vai ciankālijam. Pilnīgi negribot prātā nāk laiks, kad par kaitīgiem tika atzīti tie pārtikas produkti, kas bija deficīts.
Jaunās sistēmas ieviešana atlikta līdz 1. maijam, aizbildinoties ar sabiedrības neinformētību. Bet jebkurā gadījumā atkal pievilksim kādu mīnusiņu mūsu budžetā.
Tad izrādījās, ka slimokasēm 1. aprīlī beidzas līgumi ar ģimenes ārstiem. Tātad var iznākt tā, ka pacientam pašam vajadzēs maksāt par vizīti pie ārsta un iegūtā zāļu recepte iznāks stipri «sālīta». Protams, līgumus ar ārstiem pārslēgs un mēs pieradīsim, ka receptes ir vajadzīgas. Taču dzīve patiešām izskatās vēl rūgtāka par analgīnu un pārāk daudzas lietas mūsu valstī ķeras kā slikti ieeļļotā mehānismā.
Interesanti, kāpēc ierēdņi vienreiz tomēr nevarētu vispirms padomāt un pēc tam darīt.
