Kamēr vietējā izpildvara aiz droši aizbultētām durvīm «domubiedru gaisotnē» nolēma par krēsla izsperšanu zem valsts galvenā korupcijas apkarotāja Alekseja Loskutova sēžamvietas.
Kamēr vietējā izpildvara aiz droši aizbultētām durvīm “domubiedru gaisotnē” nolēma par krēsla izsperšanu zem valsts galvenā korupcijas apkarotāja Alekseja Loskutova sēžamvietas, vienā no vadošajām Latvijas augstākās izglītības iestādēm – Latvijas Universitātē (LU) – interesentu priekšā ar lekciju “Kopīgo vērtību saglabāšana” uzstājās ASV vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija.
Abu valstu, vairākas “atmodas” pārdzīvojušās un mūžamjauniņās Latvijas un “demokrātijas supercitadeles” ASV, attiecības allaž tikušas vērtētas gaužām pretrunīgi – no parastas draugu būšanas un “padomu došanas un uzklausīšanas” līdz “līšanai uz vēdera” negausīgas pasaules lielvaras priekšā. No pateicības par sūtnes dāvātajām seģenēm Latvijas grūtdieņiem līdz pamatīgam furoram par jeņķu nekaunību, masveidā izzāģējot latvju ābelītes un brīvestības dienas pasākumam pašā vasaras plaukumā gluži kā Persijas līča valsti okupējot “Vērmanīti” vai “neoficiālās sarunās” politiskajai elitei dodot “pareizos padomus”.
Iepriekš plaši izreklamēto uzrunu vēstniece atbilstoši diplomātiskajiem standartiem izvērta par “pienākumu ķeksītim”, pēc labākajiem polittehnoloģijas un tēla veidošanas kritērijiem cenšoties mālēt sevi par “tautai tuvu stāvošu”, izrunājoties pietiekami gari un pēc būtības nepasakot neko. Vēl vairāk – meklēdama skabargas Latvijas acīs, nenokāpjot no jeņķu baļķu kravas. Beilija no dažādiem skatpunktiem veikli un liekulīgi apspēlēja zeltītās frāzes, ka valdībai “jākalpo visai tautai, ne tikai tās daļai”, izteica pārmetumus par tiesnešiem – marionetēm, likumdošanas manipulatoriem, kā arī vajadzības izteiksmē iečivinājās par brīvas un aktīvas preses un uzticamas tiesu sistēmas nepieciešamību.
Vai ASV ir gatavas rādīt tam visam piemēru? Kaut vai, paklausot tautas balsij un pārstājot sūtīt savus kareivjus drošā nāvē no fanātiķu lodēm? Kur gan diplomāte saskata pašas pārstāvētās zemes līdera “kalpošanu visai tautai”, īstenojot daudzgadēju, no tiesiskā viedokļa pat ļoti apšaubāmu misiju un rupji ignorējot vairāku valstu pilsoņu cilvēktiesības, lai papildus “uzbarotu” sponsoru un domubiedru naftinieku un būvnieku kliķi, kam Vašingtonā gana spēcīgi lobiji un kabatās miljardus vērti kontrakti. Cik ētiski pieņemama situācija, kad par “tiesiskumu” Latvijā runā diplomātiskā dienesta pārstāve no valsts, kurā jau gadu desmitiem valda vārda tiešā nozīmē tiesiskais idiotisms, kam maz kopēja ar tiesību ievērošanu vispārpieņemtā izpratnē un ko drīzāk var dēvēt par dažāda viegluma peļņas avotu dīkdieņiem un visiem pārējiem? Un arī par plašsaziņas līdzekļu brīvību no tribīnes runāja cilvēks no “pasaules policistu impērijas”, kur gluži kā visās demokrātijās diemžēl katram lielu resursu valdītājam ir pa “kabatas medijam” un teju katram politiskajam spārnam – pa savam ruporam.
Nemaz nerunāsim par atstāstījumiem no krāšņajiem vēstījumiem naudīgiem “amīšu” investoriem, kas gatavi mūsu pusē ieguldīt miljonus burbuļdziru ražotnēs un burgeru ēstuvēs. Beilijas kundze savā runā uzsvēra, ka aizokeāna biznesmeņi vēloties būt droši par savu naudu (vai tad citi ne?) un to, ka nav jādod kukuļi vietējiem politikāņiem un jāmaksā mesli bandītiem. Vēstnieces kundze, vai tiešām Amerikā, kas joprojām mudž no ielu bandām un korupcijas, šie jautājumi jau atrisināti līdz pilnībai un minētās negācijas izskaustas? Pat pozitīvas atbildes gadījumā atļaušos nenoticēt.
Patlaban vēstnieces sacīto grūti uztvert citādi kā ideālisma ainu nākotnes planētai vai “lielās māsas mierinājumu” no koka nokāpušai banānu republikai. Pēc visa dzirdētā un vēlāk publiskajā telpā atreferētā secinājums par šo “lekciju” ir kodolīgs un nepārprotams – sev uzdoto diplomātes misiju K.T.Beilija pieprot lieliski, taču no amerikāņu tautas viņa stāv tikpat tālu kā Latvijas varas elite no savas.
