Runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Vai vienmēr? Cilvēka klusēšana var būt arī tukšas sirds diagnoze. Cilvēks nav koks, kuram mute nav dota.
Runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Vai vienmēr? Cilvēka klusēšana var būt arī tukšas sirds diagnoze. Cilvēks nav koks, kuram mute nav dota.
Tomēr – divas ausis un viena mute. Hm… Ja ar tām divām ausīm iespējams saklausīt vēja šalkoņu aiz loga, bet nevar sadzirdēt partnera domas un vārdus? Vai otram būtu jāsāk pat ar ausīm runāt?
Vai klusētājs ir tas, kas klausās un dzird? Varbūt partnera ausis gan funkcionāli darbojas kā skaņu uztvērēji, bet viņa prāts un sirds dzīvo kādā paralēlā režīmā?
Ja nu klusēšana ir ideālas saskaņas barometrs?
Par ko sarunājas ģimenēs. Kā tev šķiet? Un par ko vajadzētu runāt? Jautāju psiholoģei Evijai Spalvai.
Manuprāt, Latvijā katrā otrajā ģimenē ir ļoti virspusējas sarunas. Ja ar to pietiek, viss kārtībā. Runāt jāgrib. Varbūt cilvēkiem ir labi, ja visa ģimene sēž pie televizora un apspriež ekrāna varoņu dzīvi?
Galvenās sarunas ģimenēs ir par naudu, pārtikas cenām, pirkšanu. Labākajā gadījumā par izklaides iespējām un darbu. Tikko viens sāk runāt par bērnu audzināšanu, sākas strīdi. Bet, ja kāds grib apspriest pašu savstarpējās attiecības, otrs to uztver kā uzbrukumu. Saruna nenotiek. Ir aizvainojums.
Tad labāk nerunāt?
Bet ne jau vienmēr tas, kas nerunā, klausās. Cilvēkiem jābūt gataviem augt. Ja viens no partneriem grib runāt nopietnas tēmas, bet otrs virspusēji dzīvot, īstas sarunas nemaz nav. Ja pēc it kā savstarpējas domu apmaiņas neseko rīcība, tā ir tikai tāda tukša pļerkstēšana. Tam, kuru šāds stāvoklis neapmierina, vienkārši jārīkojas un jādzīvo citādi, jāaug un jādzīvo sava dzīve. Bet bieži ir tā, līdzko viens pieņem lēmumu beigt neauglīgas attiecības un doties prom, sākas riņķa dancis un otrs skrien pakaļ, “labojas”. Tikko tas, kas vēlas izmaiņas, notic, tās nenotiek, un sākas vecā elle, jo patiesībā tikai vienam no diviem nepieciešamas reālas pārmaiņas.
Bet kurš ar tādu riņķa danci ir apmierināts?
Manuprāt, cilvēkiem pietrūkst prasmes mīlēt. Viņos ir mīlestības deficīts. Īsti nav ko otram dot. Viņi veido sistēmu, kārtību, bet ne dzīvas attiecības. Parasti biežāk šis sindroms skar vīriešus, bet ir arī otrādi. Cilvēki aizrāvušies ar dominēšanu, varas apliecināšanu. Baidās ļauties brīvai attiecību plūsmai. Mīlestība ir brīvība. Bet cilvēkiem ir bailes. Mīlestībā nav baiļu. Vēlme kontrolēt, ierobežot ir kompensācija bailēm.
Klusēšana tāpat kā runāšana var būt manipulācija?
Jā. Ir ļoti daudz informācijas, kuru neļauj izpaust, jo tad sagrūtu visa līdzšinējā pasaules kārtība un melīgo attiecību sistēma. Piemēram, sešdesmitajos gados Padomju Savienībā bija kāds vecs profesors, kurš pēc pētījuma vienkārši nozuda. Viņš izzināja, kādu iespaidu atstāj vārdi. Ņēma graudus. Uz vieniem runāja iznīcinošus vārdus, uz otriem pozitīvus. Graudiem mainījās šūnu struktūra. Tie, kuriem bija veltītas negatīvas domas, nīkuļoja, kuriem pozitīvas zēla un auga veselīgi. Pilnīgi droši var teikt, ka domas tiek uztvertas. Cits jautājums – esam iemācījušies tās noslāpēt arī savas zemapziņas līmenī.
Tātad – ne jau runāšana, klusēšana, dzirdēšana vai nedzirdēšana, bet uztvere ir tas, kas veido attiecības?
Ciltis, kas dzīvo izolētā vidē saglabājušas smaržu valodu. Dzīvnieku pasaulē notiek sazināšanās caur smaržām. Cilvēkiem dots tas pats un vēl valoda. Bet ar to ienāk meli. Taču tas, ko viens par otru domājam, mūs ļoti ietekmē. Pasaulē ir daudz manipulatīvu lietu. Nevajadzīgu. Arī pedagoģijā un psiholoģijā, lai manipulētu. Jāmaina sistēma, bet to nedrīkst. Sagrūs viss. Mums Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas institūtā bija daudz izcilu pasniedzēju, bet ne visi. Viena atļāvās pateikt – jo ilgāk cilvēku noturēsim, jo labāk, jo no tā atkarīga darba samaksa. Ir psihoanalītiķi, kas “strādā” piecus gadus un tad saka – piedodiet, nevaru palīdzēt. Bet parasti tas redzams uzreiz.
Ja cilvēks nav nopietni gatavs strādāt, tā ir tikai muļļāšanās. Mēs neesam paredzēti meliem. Ja ieklausītos sevī, ja ieklausītos dabā… Darbs ar sevi ir grūts. Tāpēc daudzi dzīvo pa virsu.
Meliem ir savs izdevīgums.
Man šķiet, daudzi cilvēki dzīvo tādā kā krāsainā multenē. Līdz patiesībai neaizdomājas. Notiek pakaļdzīšanās kādam, kas vēlas brīvību. Notiek trula pakaļdzīšanās jaunībai. Visādas darbības. Nevaru saprast, kāpēc jāstellē vaigi, jāpumpē krūtis.
Tad ķermenis runā. Joprojām jauns, seksīgs. Viss notiek.
Notiek tas, kā patiesībā vairs nav. Tu man teici, lai padomāju par klusēšanu un runāšanu. Es pirms sarunas tiešām pārdomāju. Daudz ir tāda, kas nav jāsaka. Satiekas tava izjūta ar manējo. Katrs nesam savu informāciju, nododam otram. Citreiz cilvēks tev pienāk klāt un tu jūti TĀDU tukšumu, pilnīgi saņem triecienu pa vēderu. To var just fiziski.
Kādas ir sarunas? Mēs atreferējam no citiem dzirdētas frāzes. Katrs vārds, katra skaņa nes vibrācijas. Ja atstāstām tukšu, tad ir tukšs. Varam runāt par godīgumu, bet visas maņas tā nobloķētas, ka vārds “godīgums” ir tukšs. Cilvēks vairs neuztver starpību starp godīgs un negodīgs. Gars notrulinājies, nav attīstīta spēja uztvert “kluso telefonu”.
Atgriežamies pie frāzes – klusēšana ir zelts.
Es varu klusēt. Klusēju, jo nav ko teikt. Jeb tāpēc, ka nav īstais brīdis ko teikt. Klusēšana ir zelts tikai tad, ja cilvēks spēj izjust īsto brīdi sarunai, bet viņam vienmēr ir savas domas, ar kurām dalīties. Ja klusē tikai tāpēc, ka nav ko teikt vai aiz bailēm teikt, nekāds zelts nesanāk.
Kad tu nosauci tematus, par kuriem runā caurmēra ģimenes, neminēji kopīgus sapņus, ideālus.
Ja nav kopīgu sapņu, tad ģimene ir tikai fikcija. Sapņiem jābūt. Kopīgiem ideāliem, plāniem, savstarpējam atbalstam. Ja to nav, nav jēgas pulksten sešos vakarā doties pie psihoterapeita, lai “glābtu attiecības”. Svarīgi runāt par to, kas mēs esam. Dzīve ir dziļa. To nevar kompensēt ar iepirkšanos, ēšanu un dzeršanu. Attiecībās ir tā – vai nu ej uz priekšu, vai mīņājies. Ja viens grib mīņāties, otram jāvelk pārāk liela slodze.
* * *
Tātad sarunas dziļums nav ne runāšanā, ne klusēšanā. Zelts ir tajā, uz ko mēs tiecamies, ko domājam, ko darām. Vārdu daudzumam nav izšķirošas nozīmes.
***
Vai piekrītat, ka “runāšana ir sudrabs, bet klusēšana zelts”?
Jānis, mēbeļu galdnieks:
Jā, piekrītu. Lai gan – cilvēku savstarpējās attiecībās ir labāk, ja lietas izrunā.
Dakteris Ezergailis:
Protams. Labāk ir mazāk runāt un vairāk darīt.
Tatjana, skolotāja:
Ne vienmēr. Ja kādā jautājumā vajag izteikt savu viedokli un esat pārliecināts, ka jūsējais ir pareizs, tad to nepieciešams paust. Citādi nekad netiksim ar problēmām galā.
Sagatavoja Maija Laizāne
