Pēdējā laikā daudzi plašsaziņas līdzekļi īpaši aktīvi pievērsušies narkotiku izplatības apkarošanai bērnu un jauniešu vidū. Arī mani tāpat kā citus vecākus uztrauc šīs problēmas.
Pēdējā laikā daudzi plašsaziņas līdzekļi īpaši aktīvi pievērsušies narkotiku izplatības apkarošanai bērnu un jauniešu vidū. Arī mani tāpat kā citus vecākus uztrauc šīs problēmas. Uzskatu, ka ar atkarībām jācīnās vēl pirms tam, kad tās kļuvušas par reālu traucēkli. Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka mēs neprotam runāt ar saviem bērniem – viņus nesaprotam, tāpēc nevaram gaidīt, ka viņi sapratīs un uzklausīs mūs.
Pagaidām manam četrpadsmitgadīgajam dēlam nav oficiālu iespēju iegādāties pat cigaretes (ņemot vērā Latvijas likumdošanu, kas paredz, ka bērniem līdz 18 gadiem nedrīkst pārdot alkoholu un cigaretes). Par narkotisko vielu tirdzniecību nemaz nerunāsim. Taču es kā mamma uztraucos, baidos, ka viņam viss jau tagad pieejams, ja vien ir vēlēšanās ko izmēģināt. Jo kā gan citādi izskaidrot, ka neskaitāmi desmiti, simti, varbūt pat tūkstoši nepilngadīgo jauniešu ir atkarīgi no daudzām iepriekš minētajām lietām? Ja nu tomēr dēls vēl nav neko izmēģinājis, vai tas mazina manas bailes, ka, kļūstot vecākam, viņš nespēs atrast argumentus, kāpēc gan to nedarīt, jo viss būs pieejams un viņa vienaudžu vidū skaitīsies “stilīgi”, jo visi to izmēģinājuši un turpina lietot? Pilnīgi piekrītu, ka atkarību izraisa dažādi apstākļi un vislielākā atbildība par bērniem jāuzņemas vecākiem. Taču ir skaidrs, ka produktīvāk ar bērniem var runāt un ietekmēt viņu uzskatus cilvēki no malas, vislabāk – dažādu nodarbju pārstāvji, kurus bērni ciena, kuros ieklausās. Iespējams, jaunieši pakļaujas masu sindromam – ja 26 no 32 klasesbiedriem smēķē vai lieto kādas apreibinošas vielas, tad tas ir tikai laika jautājums, līdz mans dēls sāks darīt to pašu. Jo šim bara sindromam ir lielāks spēks nekā kādai skolotājai vai ekspertei, kas nāk no ministrijas vai citām valsts veselības programmām un trīs stundas klases priekšā stāsta par to, cik tas ir kaitīgi, un, dusmīgi kratot pirkstu, saka: “Jūs, bērni, tā nedariet!”
Par valsts budžeta līdzekļiem skolās tiek organizētas lekcijas par atkarību kaitīgo ietekmi, taču (vai nu mēs izliekamies to neredzam vai negribam redzēt) tās lielākoties ir tikai “ķeksīša pasākums” – atnāk, nolasa lekciju un aiziet. Tāpat arī klašu audzinātāji. Būsim godīgi – ir daudz skolotāju, kas vēl joprojām dzīvo pagājušajā gadsimtā, un viņiem patiešām nav nojausmas, kas, piemēram, ir “ecstasy” un cik viegli tas dabūjams, kas ir tas, kas “ievelk” procesā un tā tālāk. Kā mēs varam gribēt, lai jaunieši respektē un uzklausa šādu viedokli?
Protams, smieklīgi vēlēties, lai visi tā sauktie eksperti būtu pamēģinājuši narkotikas vai būtu bijušie narkomāni, bet tomēr… Vai tiešām nav iespējams atvēlēt līdzekļus cilvēkiem, kas no sirds strādā ar jauniešiem un kurus vada apziņa, ne tikai vēlme nopelnīt? Nevis cilvēkiem, kas vienkārši atstrādā no valsts saņemto pietiekami dāsno naudu? Nav dzirdēts, ka par šo finansējumu tiktu rīkots kāds konkurss un tas būtu par lekciju un nodarbību satura un pasniegšanas veida labāko piedāvājumu.
Manuprāt, iedarbīgi būtu, ja par šīm lietām klāstītu tie, kurus jaunieši uzskata par cienījamiem, stilīgiem, kā arī veiksminiekiem. Ne tikai runā. Pārāk maz ir cilvēku, kas popularizē veselīgu dzīvesveidu no visiem aspektiem, vairāk ir tādu, kuri uz skatuves vai citur publikas priekšā redzami dzērumā vai “salietojušies”.
Ar visu to gribēju pateikt, ka ar vecajām “skolotāju – skolēnu”, bargo vecāku vai aizliegšanas metodēm mēs šīs problēmas neatrisināsim. Pilnīgi noteikti lietderīgāk vispirms apdomāt, kādi profilaktiskie pasākumi būtu pietiekami efektīvi un savā ziņā radoši, un tikai tad izgrūst budžeta naudu par to realizēšanu. Ja šīs idejas būtu patiešām vērtīgas, iespējams, uzrastos arī kāds privāts finansētājs, kas palīdzētu tās īstenot. Galu galā “sociālā atbildība” pašlaik, paldies Dievam, ir modē.
Ilona Kulmane, divu bērnu māte
