Izlasījis 7. jūnija laikrakstā «Zemgales Ziņas» Guntara Buļļa naidpilno rakstu pret vienu no brīvās Latvijas atjaunotājiem, nevaru mierīgi klusēt.
Izlasījis 7. jūnija laikrakstā «Zemgales Ziņas» Guntara Buļļa naidpilno rakstu pret vienu no brīvās Latvijas atjaunotājiem, nevaru mierīgi klusēt.
Šā cilvēka vārds ir rakstāms ar lielo burtu. Viņš bija viens no pirmajiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību, vadīja Tautas fronti. Visu to nevarēja paciest tumšie spēki, kas draudēja fiziski izrēķināties ar viņu un viņa ģimeni. Un tagad pēc 10 gadiem atkal sākas tas pats. Atkal paceļ galvu tumšie spēki. Viņi nevar samierināties ar to, ka Dainis Īvāns ir pārgājis pie sociāldemokrātiem, tas vairs neesot viņš. Tikai Īvāns viens pats esot vainīgs, ka represēto pieminekli neuzstāda Rīgas centrā. Viņam esot jāstāv klusu, viņš nedrīkst runāt, viņam grib aizbāzt muti, viņš samainījis represētās pret iebraucējām, viņš gribot represēto muzeju vai nu pārcelt uz citu vietu vai pavisam iznīcināt, viņš iesēdies mīkstā krēslā, viņš, viņš, tikai viņš pie visa vainīgs.
Līdzīgas runas ar putām uz lūpām pauž Tautas partijas līderis Andris Šķēle, kas acu galā neieredz «sociķus». Vai Bullis un Šķēle ir sadziedājušies un visu savu indi vērš pret Īvānu? Jūs taču labi zināt, ka Īvānu Rīgas Domē ievēlēja tauta, atkārtoju, – tauta, nevis kungu rase, kā to dēvē Bullis. Un kas tad naidu kurina, ja ne jūs, Guntar Bulli?
Tagad dažus vārdus par represēto pieminekli. Tas nevarēja atrasties Rīgas centrā, jo tur ir daudz un dažādu izpriecas iestāžu (naktsklubi, alus un citi paviljoni). Vai šādās vietās var atrasties represēto piemineklis? Nevar, Guntar Bulli, tā būtu bojā gājušo necieņa. Un kā lai tās represētās māmiņas, kas saadīja cimdus un zeķes Dainim Īvānam, nokļūtu centrā? Vai ar spieķīti rokā var tālu aiziet, bet par braukšanu ir taču jāmaksā no tik niecīgās pensijas.
Piekrītu Domes lēmumam pieminekli uzstādīt Torņkalna stacijā. Pirmkārt, no turienes sākās mokpilnais izsūtāmo ceļš uz nebrīvi un bojā eju. Otrkārt, turpat atrodas liela baznīca, kurā var iegriezties pieminekļa apmeklētāji. Treškārt, blakus ir labi sakopti kapi, kur vēlētos atpūsties daudzi tautieši. Visi šie apstākļi rāda, ka tā ir vislabākā vieta piemineklim.
P.S. Mans vecākais brālis Roberts Treijs arī gāja bojā kā tautas ienaidnieks Staļina valdīšanas laikā, un par viņa atdusas vietu es neko nezinu. Tagad man nevajadzēs blandīties pa Rīgas centru, lai tiktu līdz piemineklim, jo tas ir ceļā no Jelgavas uz Rīgu.
