Pēc tam, kad pazuda Justīne Legzdiņa un viņu atrada noslepkavotu, atsākās runas, ka varbūt nepieciešams arī Latvijā ieviest reģistru, kurā būtu pieejama informācija par personām, kas sodītas par dzimumnoziegumiem.
Pēc tam, kad pazuda Justīne Legzdiņa un viņu atrada noslepkavotu, atsākās runas, ka varbūt nepieciešams arī Latvijā ieviest reģistru, kurā būtu pieejama informācija par personām, kas sodītas par dzimumnoziegumiem. Jo īpaši tādiem, kas veikti vardarbīgi un pret bērniem. Diezgan plaši tika pieminēta vairāku valstu līdzšinējā pieredze to veidošanā un uzturēšanā. Tiktāl šķita, ka viss iet savu normālo lietu gaitu – apzināta problēma (cilvēki, kuriem ir nosliece uz savu vēlmju apmierināšanu vardarbīgi, kas ir bīstami sabiedrībai) un ir zināms veids, kā kaut daļēji šo bīstamību sabiedrībai samazināt. Kas gan šodienas informācijas tehnoloģiju laikmetā var būt vēl vienkāršāk, nekā radīt šādu antisociālu personu reģistru. Tāds tas liekas līdz brīdim, kad Tieslietu ministrija, Valsts probācijas dienests, tostarp Tiesībsarga birojs norādīja, ka tāds reģistrs būtu cilvēktiesību pārkāpums. Izrādās, sašutusī publika pedofilu varētu nolinčot, ar nenomazgājumu zīmogu, iespējams, būtu apzīmēti viņa ģimenes locekļi.
Tajā pašā laikā rodas aizdomas, ka cilvēktiesības izmantotas kā iegansts, lai nesāktu sakārtot sarežģītos jautājumus. Laikam tāpēc, ka jau kopš neatkarības atjaunošanas tiesības Latvijas likumdošanā prevalē pār pienākumiem. Sekas šādai nostādnei redzamas gandrīz visās jomās, kuras regulē likumdošana. Īpašniekam ir tiesības uz īpašumu, bet nav pienākumu pret īrniekiem. Skolēniem ir tiesības, bet nav gandrīz nekādu pienākumu. Autovadītājiem ir tiesības izmantot savu paaugstinātas bīstamības transporta līdzekli, kā ienāk prātā, bet valstij ir tikai nedaudzi instrumenti, kā to mēģināt ierobežot. Līdzīgus piemērus varētu uzskaitīt ilgi, katram tie zināmi. Vien jāatgādina, ka par attīstītu un demokrātisku valsti liecina ne jau formāla iedzīvotāju brīvības pakāpe. Ja indivīds paveicis antisociālas un krimināli sodāmas darbības, sabiedrībai ir tiesības uz darbībām, kas aizsargā tās tiesības. Savukārt minēto triju valsts institūciju pienākums ir raudzīties, kā indivīda tiesības tiek ievērotas. Vārds “cilvēktiesības” nav indulgence valsts mazspējas izrādīšanai, panākot sabiedrības drošības intereses.
