Latvijā nesen ticis ieviests jauns jēdziens – sabiedriskā labuma organizācija.
Latvijā nesen ticis ieviests jauns jēdziens – sabiedriskā labuma organizācija. Uz šādu statusu var pretendēt biedrības un nodibinājumi, kuru pamatdarbība ir sabiedriskā labuma darbība, un tās piešķiršanas un anulēšanas kārtības reglamentēšanai pieņemts likums. Sabiedriskā labuma organizācijas statuss piešķirts sporta un kultūras veicināšanu, mazturīgo aizstāvēšanu un līdzīgām cilvēcei svarīgām lietām saistītām biedrībām, klubiem, apvienībām u.tml. Jāpiebilst, ka gan šādas organizācijas, gan to ziedotāji likuma ietvaros drīkst saņemt arī zināmus nodokļu atvieglojumus.
Šajā kontekstā sabiedrības uzmanību sev pievērsusi kāda jau iepriekš gana skandalozu slavu ieguvusi biedrība, proti, Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autortiesību aģentūra (AKKA/LAA), kas nolēmusi tiesas ceļā apstrīdēt Finanšu ministrijas (FM) atteikumu tai piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu.
Līdz šim AKKA/LAA izpelnījusies ne mazumu tās pārstāvēto autoru pārmetumu par neapmierinošu savu funkciju pildīšanu un pārmēru augstiem pakalpojumu izcenojumiem, kā dēļ virkne autoru ar AKKA/LAA lauzusi sadarbības līgumus, administrēšanas funkcijas ņemot savās rokās. Lai arī formāli bezpeļņas organizācija, pēc būtības un darbības principiem tā vienmēr atgādinājusi komercstruktūru, kas par zināmu samaksu sniedz noteiktus pakalpojumus, kas pretēji sabiedrības priekšstatam neaprobežojas tikai ar autordarbu mantisko tiesību pārvaldījumu.
FM atteikumā norādījusi, ka AKKA/LAA neatbilst vispārējiem sabiedriskā labuma organizācijas principiem, proti, tās darbība ir vērsta uz tās biedru vai dibinātāju un ar tiem saistītu personu privāto interešu un vajadzību apmierināšanu, nevis plašāku sabiedrības grupu interešu realizāciju. Nav skaidrs arī pamatojums, kādēļ AKKA/LAA nolēmusi uz šādas organizācijas statusu pretendēt, jo tās darbība pilnībā neatbilst nevienam no likumā izvirzītajiem kritērijiem. Kritiku neiztur pieņēmums, ka aģentūra aktīvi darbojas kultūras laukā, jo tās pamatfunkcija ir un paliek nevis kultūras kā nozares veicināšana, bet autortiesību (tātad ar kultūru nesaraujami saistītas jomas) komerciālās puses administrēšana. Vai tiešām divām pilnīgi atšķirīgām lietām iespējams tik ļoti “saaugt”, ka galu galā pat aģentūras vadība vairs netiek skaidrībā, kas ir kas?
Pienācis laiks sākt diskusiju, ko vispār var uzskatīt par sabiedriskā labuma darbību? Ja vien būtu vēlēšanās, kaut attālu sakaru ar sabiedrībai adresētu labumu radīšanu varētu atrast jebkurš uzņēmums – vai tie būtu plašsaziņas līdzekļi, kas informē sabiedrību, juridisko pakalpojumu birojs, ko savu interešu pārstāvēšanai pilnvarojušas noteiktas personas, vai jebkāda veida privātuzņēmums, kura piedāvājumus cilvēki ik dienas izmanto, no mazas frizētavas līdz pat lielveikalu tīklam. Sanāktu diezgan komiski…
Zinot tiesu instanču spēju laiku pa laikam sagatavot sabiedrībai neizprotamus spriedumus, tiesiskais atbalsts AKKA/LAA pozīcijām var nākt gluži negaidīts. Tas savukārt vismaz teorētiski var pavērt durvis gribētāju uzlidojumam, kas būs nolēmuši pretendēt uz lielo labdaru godu. Tādējādi nebūs nekāds pārsteigums, ja nākotnē situācija tiks novesta līdz acīm redzamam absurdam, un labumu ieguvēju un dalītāju organizāciju listē “pavisam formāli” atradīsies arī, piemēram, kāda miljonus pelnoša naftas kompānija.
