26. jūlijā notika vērienīgais un laikam jau arī visai nozīmīgais Sorosa fonda – Latvija organizētais «Sabiedriskās politikas forums».
26. jūlijā notika vērienīgais un laikam jau arī visai nozīmīgais Sorosa fonda – Latvija organizētais «Sabiedriskās politikas forums», kurā tika spriests par problēmu loku, kas saistīts ar objektīvas sabiedriskās politikas analīzes nepieciešamību un tās trūkumu Latvijā.
Jēdzienā «sabiedriskā politika» ietverti pamatprincipi, stratēģija un rīcības plāns kādas nozares attīstīšanā vai sabiedriskas problēmas risināšanā. Valsts īstenotā sabiedriskā politika izpaužas ne tikai vārdos (koncepcijās, tiesību aktos, paziņojumos), bet arī darbībā (finansētas programmas, rīcība vai izvēle nedarīt, nefinansēt).
Kāpēc tieši tagad ir aktuāls jautājums par sabiedrisko politiku? Galvenokārt jau tālab, ka šajā un iepriekšējā gadā daudz spilgtāk ir redzama tā milzīgā plaisa, kas pastāv starp sabiedrību un varu, valdībai realizējot sabiedrisko politiku. Un tieši to arī atzina daudzi foruma dalībnieki, to skaitā arī ministru prezidents Andris Bērziņš. Pensiju likuma grozījumu, «Latvenergo» privatizācijas, zemnieku protestu un citos gadījumos, kad sabiedriskās politikas virzītājs bijusi kāda pašvaldības iestāde, trūcis varas dialoga ar sabiedrību, un sabiedriskā politika nav nesusi vēlamos augļus.
Kādi tad ir raksturīgākie Latvijas sabiedriskās politikas veidošanas procesa trūkumi? Var akcentēt trīs būtiskākās nepilnības.
Pirmkārt, tā ir sasteigtā lēmumu pieņemšana, kad politikas veidotājiem nav laika vai motivācijas iedziļināties alternatīvos risinājumos. Kā lai nemin kaut vai to pašu «Latvenergo» privatizācijas jautājumu! Tikai pēc opozīcijas uzsāktās balsu vākšanas, lai nepieļautu valsts monopola privatizāciju, koalīcijas partijas it kā atžirga no sākotnējā skurbuma un sāka lauzīt galvas – varbūt «Latvenergo» privatizācijas gadījumā ir arī kāda alternatīva? Tad nu neoficiālā darba grupā tiek apspriests kāds cits variants.
Otrkārt, kā trūkums varas institūciju realizētajā sabiedriskajā politikā jāmin tas, ka valsts ekspertiem vai pētniecības institūcijām visbiežāk pasūtījusi attiecīgās situācijas raksturojumu, nevis alternatīvu risinājumu analīzi, piedāvājumu vai seku prognozi. Ministru prezidents atzīmēja nepareizo rīcību, izdarot izmaiņas Pensiju likumā, jo netika ņemtas vērā iespējamās sekas, kā arī alternatīvas. Proti, tikai tad, kad sabiedrība jau bija izteikusi savu viedokli par šiem grozījumiem, parādījās Pasaules Bankas speciālistu paziņojums, ka, lūk, izmaiņas Pensiju likumā nav īsti attaisnojamas. Acīmredzot starp Latvijas sabiedriskās politikas realizētājiem (šajā gadījumā partijām) izkristalizējas raksturīga pazīme – vispirms dari un tikai pēc tam domā! Citiem vārdiem, vispirms kaut ko izmaini un tikai pēc tam sāc konsultēties, arī diskusija ar sabiedrību ir jau post factum. Vai vēl labāk: pirmā ideja, kas iešaujas prātā, tiek realizēta, un tad jādomā – bet varbūt tomēr bija kāds labāks variants?
Kā trešais trūkums minams tas, ka Latvijā nav neviena institūta, kas pilnvērtīgi pildītu «smadzeņu centra» (no angļu val. think tank) jeb neatkarīga sabiedriskās politikas analīzes institūta funkcijas. Par šo problēmu forumā tika runāts gari un plaši, dodot vārdu gan pašmāju, gan ārvalstu speciālistiem. Dīvainais jēdziens «smadzeņu centrs» apzīmē neatkarīgu sabiedriskās politikas institūtu, kas ir institūcija ārpus publiskā sektora. Tā veic sabiedriskās politikas analīzi, piedāvā risinājumus un rosina dialogu ar sabiedrību par politikas izvēli.
Tiešām, mūsu valstī patlaban nav tādas neitrālas un visaptverošas institūcijas, kas augstā līmenī nodarbotos ar sabiedriskās politikas analīzi, alternatīvu meklējumiem kādā jomā, kā arī prognozētu eventuālās sekas, kas sagaidāmas pēc kādas politiķu ieceres realizācijas. Protams, likumsakarīgs ir jautājums, kas Latvijā spēj piedāvāt neatkarīgu politikas analīzi?
Uz šādu statusu pretendē akadēmiskie institūti, dažas nevalstiskās organizācijas, socioloģisko un tirgus pētījumu firmas, atsevišķi eksperti. Tomēr līdz šim tradicionāli tiek aplūkota pašreizējā situācija dažādos šķērsgriezumos. Gandrīz nemaz nav pieejami pētījumi, kas sniegtu dažādu risinājumu salīdzinošu analīzi, ieguvumus un izmaksas, ja tiktu īstenota kāda alternatīva; politisko lēmumu ekonomiskās un sociālās sekas.
Vairumā Rietumvalstu un arī dažās Austrumeiropas valstīs politikas analīzi piedāvā «smadzeņu centri» jeb neatkarīgi sabiedriskās politikas institūti, kas spēj ietekmēt politikas veidošanas procesu, uzturot aktīvus kontaktus ar pašiem veidotājiem. Šāda institūcija, kā liecina citvalstu prakse, aktīvi piedalās diskusijās, sadarbojoties ar masu saziņas līdzekļiem un veidojot dialogu ar sabiedrību.
Varbūt tieši «smadzeņu centru» trūkums ir visu to nesaskaņu pamats, kas pēdējā laikā norisinājušās starp pilsonisko sabiedrību un varu Latvijā. Tas ir, nav bijis tādas institūcijas, kas spētu veidot un politiskajiem institūtiem ieteikt efektīvu sabiedrisko politiku dažādās jomās, kā arī nodarbotos ar aktīvu publiskās diskusijas veidošanu un izskaidrošanas darbu. Šādas institūcijas trūkums jūtams arī politiskās opozīcijas kontekstā, jo nav kas tā īsti atspēkojot pierādītu, ka reizumis tās lēmumi un rīcība ir spekulatīva. Tāda un, atklāti sakot, arī dumja, ir Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vēlme nepieļaut, ka «Latvenergo» nākotnē varētu ņemt kredītus. Atliek secināt – ir visas iespējas neatkarīgas institūcijas nodibināt.
