Jelgavniecei Ilzei Kuduliņai pieder īpaša kokle. Tā grebta pašas rokām un nereti tiek izmantota kā darba instruments, strādājot ar jaunajiem vecākiem un mazulīšiem.
– Kā tu iepazinies ar kokli un kā radās doma izgatavot pašai savu?
Tas bija pirms astoņiem gadiem vai pat senāk. Ar kokli es satikos biedrības “Ģimenes šūpulis” ietvaros, kad kādā pasākumā viesojās folkloras kopas “Laiva” vadītāja Anda Ābele, kurai bija līdzi vairākas kokles. Viņa deva mums tās paspēlēt, parādot, ka kokli var spēlēt katrs, ka tas nemaz nav sarežģīti. Un es tai domai ļoti pieķeros. Kādu laiku Anda brauca arī uz Jelgavu mācīt kokles spēli, es labprāt piedalījos un mācījos, līdz viņa piedāvāja kokli izgatavot pašiem. Tad jau gaidīju savu trešo bērnu un ar punci braucu pie meistara taisīt kokli. Tolaik es vēl par koklēm neko diži nesapratu. Ja man būtu jātaisa tagad, es zinātu labāk, kā tas jādara, ko es gribu pati. Tobrīd es vienkārši ļāvos procesam un taisīju kokli.
– Vai tev ir muzikālā izglītība?
Nē, man tādas nav. Bērnībā ir bijušas privātstundas klavierspēlē, bet es neesmu gājusi mūzikas skolā. Man dzīvē bija jāizvēlas – mākslas vai mūzikas skola, un, tā kā man nebija absolūtās dzirdes, ar vecākiem nolēmām par labu mākslas skolai. Lai man tiktu vispusīga attīstība, man bija arī privātstundas klavierspēlē, bet es nevaru teikt, ka tas bija nopietni. Tomēr man vienmēr ir paticis dziedāt un patikusi mūzika, lai arī neesmu to mācījusies.
– Tātad tu bez izglītības un priekšzināšanām brauci pie meistara taisīt mūzikas instrumentu? Kā tas notika?
Es nezinu, kā tas notiek citur, bet ar to meistaru bija tā. Mēs aizbraucām, un no viņa piedāvātajiem materiāliem, kas principā bija vienkārši dēļi, izvēlējāmies tos, ko meistars uzskatīja par piemērotiem. Mana kokle ir diezgan šaura, jo man vienkārši tika tāds dēlis. Tad mēs pēc meistara instrukcijām uzzīmējām uz dēļa formu un tālāk jau strādājām ar kaltiem. Man tagad mājās ir dažādi kalti, kuri nekam citam vairs dzīvē nav tikuši izmantoti, ir arī spailes un īpaši ādas darba cimdi. Biju labi sagatavojusies, bet ar visu to vienalga iešņāpu sev kājā, un man joprojām ir rēta, kas atgādina par šo pasākumu.
Tik, cik uz vietas izdarījām, tik bija, tad ņēmām kokles uz mājām un pa vakariem, kad bija iedvesma, turpinājām grebt. Andas uzskats bija tāds, ka vislabāk ir grebt ar roku visu, nevis izurbt caurumus un izgrebt atlikumu, jo grebjot koks pareizi sablīvējās un kokle labāk skan.
– Cik daudz laika tev prasīja kokles izgatavošana?
Ļoti daudz. Domāju, ka man tas bija vismaz pusgads. Esmu redzējusi, ka kokli var uztaisīt trīs dienās, bet tā, visticamāk, ir cita metode, es visu darīju ar rokām pati. Strādāju ļoti lēni, savā nodabā, un beigās, kad grebšana ar lielo punci, jau vairs nebija diez ko parocīga, es atdevu kokli pabeigt citam meistaram. Gribējās, lai ir pabeigts, izdarīts. Pēdējos štrihus pielika Rihards Valters, bet manu rokrakstu atstāja. Manai koklītei visa apakša nav gludi un skaisti noslīpēta, zem spārna ir atstāts pašas grebums, mans rokraksts.
– Tagad, kad jau vairākus gadus tev pašai ir sava kokle, ko tev tā nozīmē?
Kokle ir viens no maniem pašizpausmes līdzekļiem, veids, kā paust savu radošumu. Interesanti, ka līdz šim, skatoties, kā spēlē citi, es nekad neesmu varējusi nolasīt no pirkstiem. Pēdējā laikā, spēlējot kokli folkloras kopā “Dimzēns”, lēnām kaut kas veras vaļā, sāc spēlēt un pirksti jau paši kaut ko saprot un dara. Man pašai ir interesanti vērot, kā tas notiek, ka dzirdi skaņu, un pirksti paši saprot, kā tiem sakārtoties, lai skaņa skanētu koklē. Tā ir tik patīkama sajūta, ka tu saaudz, kaut kā sadraudzējies ar instrumentu un sajūti to.
– Tad mūzika ir pirkstos?
Jā, līdz šim kokles spēli esmu mācījusies kā no grāmatas. Kad Anda vairs uz Jelgavu tik regulāri nebrauca, es gāju arī pie Latvītes Cirses, jo mācīties pašai patstāvīgi man tomēr neizdevās. Pie Latvītes tā bija kā smadzeņu atslēgšana, atslodze prātam, jo tad ir jādomā tikai par pirkstiem. Vienlaikus tas bija arī smadzeņu treniņš, mēģinot pirkstus salikt neierastās kombinācijās, kā tie principā paši nekad nekustas, jo nav pieraduši, es stundu no vietas vispār neko citu nedomāju. Prāts varēja atslābt un pievērsties pirkstu kombinācijām.
– Tu izmanto kokli arī kā savu darba instrumentu?
Jā, kokli es nereti ņemu līdzi arī uz darbu. Es strādāju ar topošajiem un jaunajiem vecākiem un viņu mazuļiem. Viena no lietām, ko daru, ir pirtīžu vadīšana, kas ir pirts rituāls jaundzimušam bērniņam un viņa mammai. Tas ir kā svētības ceļamaizītes došana turpmākai dzīvei bēbītim un pateicības rituāls mammai un viņas ķermenim par lielo darbu, ko tas izdarījis grūtniecības laikā, dzemdībās, un parasti tam pieskaitām klāt arī pirmo mēnesīti. Uz pirtīžām es ņemu līdzi koklīti, ko es cenšos arī paspēlēt. Kokle ir jutīgs instruments, tā ļoti reaģē uz laika maiņām, mitruma līmeņa izmaiņām un īstenībā nav piemērota spēlēšanai pirtī. Tādēļ es to mēdzu paspēlēt priekštelpā starplaikos, kad mazulim vajag uzēst.
Kad vēl bija atļauts organizēt bēbīšu skoliņas, esmu ņēmusi kokli līdzi un paspēlējusi tur. Esam rīkojušas arī citus pasākumus, piemēram, šūpuļdziesmu mācīšanos, jo reizēm ir tā, vecāki zina tikai vienu “Aijā žūžū” vai “Velc, pelīte”, bet īstenībā jau mums tas šūpuļdziesmu pūrs ir ļoti bagātīgs.
– Ko tev pašai visvairāk patīk spēlēt?
Man patīk spēlēt to, ko es māku, bet patīk arī, ja ir kāds izaicinājums, kad melodija ir krāšņāka. Šūpuļdziesmām patiesībā ir diezgan vienkārša melodija, bet es domāju, ka arī tur vēl ir kur augt un mācīties, jo skanējumu var visādi izrotāt.
Nav tā, ka es spēlēju kokli diendienā un nopietni ar to darbojos. Taču tas, kas pamudina izdarīt nedaudz vairāk, kā tikai vienkārši paspēlēt, ir uzstāšanās. Ja ir kāds koncerts vai ja zinu, ka būs pirtīžas, es ņemu kokli un paspēlēju, lai atcerētos melodiju un varētu bez jaukšanās nospēlēt un nodziedāt.
– Kāpēc no visiem instrumentiem tieši kokle, nevis stabule vai bungas, ko arī pats var uzmeistarot? Ar ko tā tevi uzrunāja?
Domāju, ka kokle pati pie manis atnāca caur to, ka Anda Ābele ierādīja, iedrošināja un es varēju pamēģināt. Iespējams, ja viņa būtu iedrošinājusi uz stabuli, es pūstu to, lai gan tagad jau pati esmu sapratusi, kā tā darbojas.
Priecājos, ka arī mana meita spēlē kokli, jo “Dimzēns” ir papildinājis inventāru un nu viņai ir tāda iespēja. Meita iet “Dimzēnā” jau aptuveni desmit gadus, mēģināju tur ievilināt arī abus dēlus, bet viņi tam nepiekrita. Tagad jau mazākie ir tik lieli, ka es varu sākt iet pati, nevis vilkt līdzi bērnus. Beidzot pati varu darīt to, ko gribētu, lai dara viņi.
Bet domājot par kokli, visticamāk, tās pieejamība bija galvenā atslēga. Tas bija kaut kas, ko varu dabūt un iemācīties, kas neaizņem mājās milzīgi daudz vietas kā klavieres, piemēram. Es jau varu gribēt mācēt spēlēt visus instrumentus, bet kokle bija un ir pieejamākā.
– Tu labprāt mācētu spēlēt vēl citus instrumentus?
Es vispār esmu cilvēks, kurš grib visu ko. Nepārtraukti turpinu mācīties savā profesionālajā jomā, kā zīdīšana konsultante es visu laiku mācos. Mācīties ir manā dabā. Arī tad, kad dēls izvēlējās mācīties ģitāru, man arī gribējās saprast, kā tas ir. Pamācījos un sapratu, ka nē, kokli spēlēt tomēr ir vieglāk. Man patīk, kā kokle skan, patīk, ka tā ir latviska.
– Ja piemini latvisko, kāda nozīme tavā dzīvē ir latviskajai identitātei un lietām, kas ar to saistās?
Prātā šķetinu ķēdīti, no kurienes tās nāk, kāpēc man patīk latviskais un interesē savas saknes. Laikam svarīgākais ir tas, ka es esmu atmodas laika bērns. Tad es sāku iet skolā un man ir vairākas ļoti emocionālas atmiņas par to laiku. Tie mazāk ir fakti, bet vairāk sajūtas un emocijas par to, kā tētis brauca uz barikādēm, kāda bija atmosfēra, kad mamma sēdēja pie televizora un skatījās, kas Rīgā notiek. Kā pirmajā klasītē mācījāmies lūgšanu un lūdzām par Latviju. Joprojām, to atceroties, raudiens nāk un skudriņas skrien. Tas man kā bērnam ir iesēdies, ka Latvija un latviskais ir vērtība.
Studiju laikā strādāju Okupācijas muzejā un attiecīgi ļoti labi pārzināju Latvijas vēsturi, vadīju grupas un tas veidoja manu priekšstatu par mūsu valsti. Domāju, ka mums ir skaidri jāapzinās, ka esam maza tautiņa pie Baltijas jūras, un, ja mēs paši neuzturēsim dzīvas latviskās vērtības, tad jau nevienam citam tās arī nevajadzēs. Jo vairāk es ar to saskaros, jo saprotu, ka tajās pašās tautas dziesmās ir tik daudz vēstījumu, kurus būtu vēlējusies saprast jau agrāk. Es redzu to vērtību un vēlos, lai tas paliek arī maniem bērniem. Man ir skaidrs, ka tas, ko es daru, ir paraugs un iedvesma arī viņiem. Es ceru, ka mani bērni novērtē latvisko gara bagātību, jo viņu mamma tam pievēršas.
– Tu esi dūla un zīdīšanas konsultante, kādi ikdienā ir tavu darba pienākumi?
Dūla ir nemedicīnisks atbalsts sievietei un ģimenei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Es palīdzu sagatavoties dzemdībām un vēlāk, kad bērniņš ir piedzimis, palīdzu gan aprūpē, gan zīdīšanas jautājumu risināšanā. Protams, arī emocionāli atbalstu jaunos vecākus tajās milzīgajās pārmaiņas, ko viņi piedzīvo, bērniņam ienākot ģimenē. Nereti viņi pat nav varējuši iedomāties, ko tas nozīmēs, lai vai cik gaidīts un mīlēts mazulītis būtu. Dūla kā atbalsta persona var būt noderīga ne tikai mammai, bet nereti arī tētim, lai viņam ir kāds, uz ko var paļauties, kas saprot un pārzina notiekošo.
– Vai sanāk tā, ka latviskās identitātes stiprināšana ir arī tavs profesionālais uzdevums?
Tā es nebiju uz to paskatījusies. Tie, kas izvēlas pirtīžas, bieži vien jau zina, uz ko nāk un kāpēc viņiem tas ir svarīgi. Ar to darbošanos un līdzās būšanu mēs parādām un skaidrojam, kā bija kādreiz un kā ir šodien, kāpēc darīja tā, kāda tam visam ir jēga un nozīme arī šodien. Es nebiju domājusi par latviskā tālāk nodošanu šādā izpratnē, bet taisnība jau tā ir. Es uz to vienmēr vairāk esmu skatījusies kā uz kalpošanu mammai un bērnam, padarot bērna ienākšanas šajā pasaulē vieglāku un gludāku. Lai viņam rodas drošība sajūta, ka ir gaidīts, ka te viņš varēs izpausties un nebūs visu laiku jābaidās, jāuzmanās un jāaizstāvas. Ka ir vieta, kur viņš var būt mīlestībā un drošībā.
Dodot šo sajūtu mammai, viņa var to dot tālāk mazulim, un tajā brīdī nākas saskarties ar to, kā tas ir bijis kādreiz. Sanāk, ka bieži arī savās konsultācijas, atsaucos uz to, kā bija kādreiz, kad dzīvojām saimēs, kad ir bijušas zināšanas par to, kas nāk un kas nenāk par labu mammai un bērniņam. Mūsdienās es viena vada pirtīžu rituālu, kur piedalās mamma, jaundzimušais un kādā daļā arī tētis, bet agrāk tā bija sievu pirts, kur viena daļa sievu dziedāja, citas čubināja mammu, vēl citas mazulīti. Šobrīd es viena daru pa drusciņai no visa. Sanāk atsaukties arī uz tām 40 dienām pēc dzemdībām, no kā ir cēlies nosaukums nedēļniece, kas ir sieviete sešas nedēļas pēc dzemdībām. Caur folkloru līdz mūsdienām ir nodota informācija, ka tas ir sargājamais laiks. Dažādos ticējumos teikts, ka tad sieviete ir jāsargā no darbiem, ja viņa ies un kustinās kaut mazo pirkstiņu, tad visai saimei būs nelaime. Neba nu noteikti būs tieši ticējumā minētā nelaime, tas vienkārši ir laiks, kas jaunajai mammai jāvelta, lai iepazītu bērniņu un ļautu savam ķermenim atjaunoties un pēc iespējas pasargātu sevi no pēcdzemdību depresijas vai veselības sarežģījumiem.
– Atgriežoties pie kokles, varbūt tev ir kādi iedrošinājuma vārdi tiem, kas bez muzikālās izglītības un pieredze tomēr domā par savu instrumentu?
Es ieteiktu pamēģināt un sajust, vai tas der vai neder. Cita varianta jau īsti nav. Kokli vismaz manā redzeslokā vairāk spēlē sievietes, tādēļ biju pārsteigta uzzināt, ka senatnē tas esot bijis vīriešu instruments. Pēc garas, smagas darba dienas, pārnācis mājās, vīrs var apsēsties uz sava soliņa pie mājas un koklēt. Un nav obligāti jāmāk kaut ko nospēlēt, kokle ir brīnišķīga ar to, ka var radīt mūziku, arī neko nemākot, un, manuprāt, neko briesmīgi aplamu nevar izdarīt. Vecākiem, kas ieinteresējas pirtīžās, es dodu kokli pamēģināt, daži aizraujas un viņiem ļoti patīk, īpaši tētiem.
