Lisabonas līgums, ko 2008. gada 8. maijā bez sabiedrības informēšanas un ieklausīšanās tautas viedoklī apstiprināja Saeima, dramatiski maina ES uzbūvi un lēmumu pieņemšanas kārtību. Birokrātiem un ierēdņiem nodrošināts labvēlīgs tiesiskais režīms, tajā pašā laikā tiek likvidētas dalībvalstu tiesības izlemt būtiskākos jautājumus. Ar šo līgumu tiek mazināta Latvijas suverenitāte, kaut arī par to nav bijusi tautas nobalsošana. Tās ir mūsu Satversmē noteiktās tiesības – lemt par valstij īpaši svarīgiem jautājumiem.Lisabonas līgums paredz, ka dalībvalstīm un to iedzīvotājiem līdz minimumam tiks samazinātas iespējas ietekmēt politiskos un ekonomiskos procesus pašu valstīs. Eiropas institūcijām būs vēl plašāka kompetence. Nacionālajiem parlamentiem pilnībā atņems iespējas regulēt enerģētiku pašu valstīs, ES pārņems dalībvalstu ārpolitikas un drošības politikas jautājumus (tiks ieviests viens ārlietu augstais pārstāvis, kurš paudīs ES ārpolitisko nostāju), dalībvalstīm būs jāpiemēro ES institūciju pieņemtie likumi, nevis jāizstrādā savi. Dažkārt pat būsim spiesti mainīt Satversmi.Pārkāpts Satversmes 1. pantsLēmumu pieņemšana ES līmenī, kā arī likumdošanas izstrāde kļūs nedemokrātiska. Eiropas Komisijai – institūcijai, kurai vienīgajai ir likumu ierosināšanas tiesības, Lisabonas līgums paredz vēl lielākas pilnvaras. EK veido nevis valstu vēlēti pārstāvji, bet gan darbā pieņemtie dalībvalstu iedzīvotāji, kuriem nav noteikta konkrētas valsts interešu pārstāvēšana. Mazajām dalībvalstīm būtiski atņemtas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu: ja līdz šim visi tos pieņem pēc vienprātības vai kvalificētā vairākuma principa, tad pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās būs nepieciešams tā saucamais dubultais kvalificētais vairākums. Tas nozīmē lielo valstu diktātu, jo lēmums tiktu pieņemts vien tad, ja būtu pārstāvēti 65 procenti ES dalībvalstu iedzīvotāju. Jaunais obligātais balsošanas kritērijs ievērojami palielina lielo dalībvalstu lomu. Turpretī, lai nobloķētu jebkurus lēmumus, pietiks ar 35 procentiem ES dalībvalstu iedzīvotāju balsu. Kārlis Ulmanis teicis: «Kāda tad bijusi seno latviešu tiesību jeb pienākumu deklarācija vai garīgā Satversme? Tā nav uzrakstīta, bet tās sastāvdaļas saglabājušās mūsu dainās, un tās lielo noderīgumu varam izprast no tā, ka mūsu tauta, vienīgi pateicoties tai, tik ilgi nodzīvojusi.»Latvija nevarēs izstāties no ESLīgumā paredzēta neskaidra izstāšanās kārtība, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, – dalībvalstij par izstāšanos jāpaziņo Eiropas Padomei, turklāt valstij, kas vēlas izstāties, aizliegts piedalīties diskusiju procesā par to vai tās noteikumiem. Vienpusēji valsts var izstāties tikai pēc diviem gadiem, kuru laikā ES var uzspiest dalībvalstij neizdevīgus vai neizpildāmus nosacījumus, kas kavētu izstāšanos vai arī padarītu to neiespējamu. Nav noteiktas ne jomas, kur valstij un ES būtu jāvienojas, ne arī parakstāmā līguma punkti.Līgums grauj Latvijas tautsaimniecību Latvija jau pašlaik zaudējusi vairākas tautsaimniecības nozares, kas bijušas mūsu valsts ekonomikas pamatā vairāk nekā 100 gadu, piemēram, cukurrūpniecību un zivsaimniecību. Latvijai nonākšana vēl lielākā atkarībā no lēmumu pieņēmējiem ir bīstama. Vai birokrāti, ierēdņi un politiķi, kas neatskaitās sabiedrībai, rīkosies visupirms mūsu valsts interesēs? Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās vairs pat teorētiski nebūs iespējas mainīt vēl kādus Latvijas ekonomikai nāvējošus lēmumus.Ignorējot šos faktus un, iespējams, pat neizlasot Lisabonas līguma tekstu, Latvijas Saeimas deputāti ratificēja to 12 minūtēs. Latvijas politiskās elites cinisms un atteikšanās rēķināties ar tiem, kuri viņus ievēlējuši, sasniegusi tādu pakāpi, ka tā īsti par Lisabonas līguma sekām sabiedrība uzzināja tikai tagad, kad vairāki Latvijas pilsoņi apstrīdējuši Satversmes tiesā līguma ratifikāciju Saeimā.Mēs pievienojamies viedoklim, ka par Lisabonas līgumu, kas būtiski samazina un ierobežo Latvijas suverenitāti un konstituēta Latvijas Satversmes 2. pantā, jānotiek tautas nobalsošanai!Domubiedru grupas «Nosargā Latviju!» vārdā –
