Rasmas Krauzes darbā ir azarts, rosīgums un vēlēšanās, lai cilvēki būtu apmierināti
Ekskursijas, balles, koncerti un teātri Platones pagastā lieliem un maziem, jauniem un veciem nenotiktu bez gādīgās un saimnieciskās kultūras dzīves organizētājas Rasmas Krauzes. «1981. gadā ienācu Lielvircavas kultūras namā, kad tur viss vēl bija jauns. Arī es. Man bija 20 gadu,» atceras Rasmas kundze. Šis bija viņas pirmais darbs. Jau skolas laikā viņa bijusi rosīga, vienmēr gribējies dziedāt, kaut ko sarīkot. «Nepārtraukti trinos, nebija miera. Vajadzēja dīdīties un radoši darboties.»Diemžēl dzīvē gadās visādi – mainījās laiki un apstākļi, pēc 12 gadu rosības kultūras laukā tika izmēģināta roka citos arodos. «Atsaucos uz piedāvājumu strādāt Lielvircavas pamatskolā. Mana vieta tukša nepalika, tomēr iestrādes nezuda. Arī toreizējā kultūras nama vadītāja pēc gadiem gribēja kaut ko mainīt savā dzīvē, un man divreiz nebija jāsaka, lai dotos atpakaļ,» atklāj Rasma. «Tas, ka man vajag šeit strādāt, liekas, ir zvaigznēs ierakstīts.»Ienākot Lielvircavā, Rasma bija jauna, bez pieredzes. Viss jāapgūst. Bail, vai izdosies, vai būs izdarīts, kā vajag. Atlaides darbā nebija, tikai ar gadiem krājusies pieredze ir mierinājums pirms lampu drudža, pirms iznāciena, pirms pirmā vārda sarīkojumā. Arī runas vairs nav jāsacer, tās pašas «atnāk».
Atlaižu kūkām nebūsKādēļ Rasmai izdodas iecerētais? Iespējams, tāpēc, ka viņai ir labas attiecības ar cilvēkiem, nekad netur ļaunu prātu, nav augstprātīga. «Man nav ko izrādīties, jo vietējie zina, kāda esmu. Pašai liekas – vienkāršs cilvēks,» spriež Rasma. Protams, ne vienmēr ir viegli – sākot ar pasākuma izdomāšanu, materiālu sagādāšanu, zāles noformējuma plānošanu, itin visi sīkumi jāpārdomā. Tas nav rožu lauks, ir arī ne tik patīkami atgadījumi un netīrs darbs. Bet vienmēr viņai ir palīgi, kultūras nama «čaklās rokas», – Lielvircavas bibliotekāre, pašdarbības kolektīvu vadītāji, jaunieši – tie ir cilvēki, bez kuru atsaucības nebūtu iespējams visu paveikt. Rasma ir pateicīga, ka viņu atbalsta Platones pagasta padome, Lielvircavas un Platones pamatskolas, rajona padomes kolēģi ir brīnišķīgi, un, protams, svarīgi, ka ir skaistas un sakoptas SIA «Lielvircava AGRO» telpas, kurās darboties. Palīdzēt nāk daudzi, arī bērni. Piemēram, sagatavot «Rūķu darbnīcā» Ziemassvētku paciņas. «Mēs tās neiegādājamies veikalā. Labāk aizbraucam uz bāzi, sapērkam konfekšu kastes, mantiņas, tad ar «rūķiem» skaitām un dalām, līdz bērniem sanāk milzīga dāvana par to pašu cenu. Lai gan tas prasījis pamatīgu darbu, bērna prieks ir lielāks. Tas ir azarts, rosīgums un vēlēšanās, lai cilvēki būtu apmierināti,» teic kultūras dzīves organizētāja.
Lādiņš ilgam laikamRasma vienmēr cenšas būt viesmīlīga, sagādāt kādu pārsteigumu. Lai arī cik labi vai trūcīgi būtu laiki, viesi tiek sagaidīti ar kafijas tasi. Vienkārši, bet lai ir gaidīti.Arī reizēs, kad atbrauc pašdarbības teātri, viņai gribas, lai apmeklētājiem «viss ir pa īstam», kā teātrī pieklājas. Tāpēc kopā ar palīgiem tiek sagādātas kūciņas un kafija (kas nav iekļautas simboliskajā biļetes cenā, bet nāk bonusā). Neviens viņai neprasa to darīt, bet apmeklētājiem ir prieks. Ir jauki. Otrreiz viņi vairs nav jāaicina, jo zina, ka nebūs nekādu atlaižu, jānāk uz kūkām improvizētajā kafejnīcā vestibilā.«Mana alga ir gandarījums pēc padarītā, kad satraukums beidzies un cilvēki iet mājās, sakot paldies, ka pasākums izdevies. Tad ir lādiņš, kura pietiek ilgam laikam. Tā dēļ var celties, iet un darīt. Kad jūties vajadzīgs, tas ir prieks,» spriež Rasma.Vajadzība būt vajadzīgamGadu laikā piedzīvoti ziedu laiki, kad zāle koncertos vienmēr bija pilna un pasākumu nācās rīkot divreiz, jo ļaudis brauca no visa rajona. Bet vēlāk parādījās video, plašākas televīzijas iespējas, zuda interese par kino. Cilvēki vairs nesteidz izrauties ārpus saviem mājokļiem. Rasma atzīst, ka teātri pagasta ļaudis gan apmeklē ļoti labprāt.Viens no gada ievērojamajiem notikumiem ir pensionāru kopā sanākšana. «Esam iekļuvuši draudzības vakaru apritē, kad braucam uz astoņiem kaimiņu rajonu pagastiem. Tas ir jauks pasākums, kad pulcējas ap 200 cilvēku. Viņi jūtas ārkārtīgi pacilāti, svinīgi, saposušies un aizmirsuši ikdienas rūpes un raizes. Savukārt janvārī visi sabrauc pie mums – Platones pagastā. Sadāvina ziedus, piemiņas lietiņas, smaidus un sirsnīgus vēlējumus, tad ballējamies līdz vēlai pusnaktij. Cilvēki ir laimīgi – tā ir tā mana alga,» teic Rasma.Šopavasar izdevies ļoti jauks un mīļš pasākums lielajiem bērniem, kas agrāk nākuši uz kultūras namu pirmsskolas vecuma bērnu pulciņā mācīties dziedāt, zīmēt, dejot, rotaļāties. Tagad visi izauguši, dažiem pašiem atvasītes. Kopā ar ilggadējo kolektīva vadītāju viņi saaicināti uz kopīgu koncertu, kurā jaunieši dziedāja bērnības laika dziesmiņas. Skatīties bija atnākuši vecāki, krustmātes, kaimiņtantes un draugi. «Sirsnīgi. Meitenēm bija bantes, kupli svārki, zēniem īsas bikses un pusgarās zeķītes, ko koncerta otrajā daļā nomainīja svinīgi skatuves tērpi. Tad apstājās laiks… Mammas raudāja. Arī es, jo tas taču bija tikai vakar, kad viņi vēl mazi nāca uz pulciņiem,» atceras Rasma.
Pareizajā vietāIkdienā viņai jātur rūpe arī par pašdarbniekiem. «Ja nebūtu kolektīvu vadītāju, pašdarbnieku, ko es darītu? Tāpēc lielais paldies, ka viņi vakaros nāk un dzied, dejo, grib būt kopā. Paldies pašvaldībai par iespēju atbalstīt kolektīvus!» teic Rasma Krauze. Visvairāk darba ir ziemā, arī pavasaros, kad kolektīviem skates, rajona pasākumi. Lielvircavā notiek rajona koru svētki, mūsdienu deju kolektīvu konkursi, rajona deju kolektīvu sadancošanās.Katrs pašdarbnieku kolektīvs ir kā atsevišķa liela ģimene. Lai gan Rasma ar viņiem tiekas ikdienā, dzīvojot kopā dziesmu svētkos, dalībnieki iepazīti un atklāti pavisam citādi. Brīnišķīgi cilvēki, paši jaukākie! Neaprakstāmas izjūtas un iespaidi palikuši no svētku gājiena. «Tas ir tāds lādiņš, ko nevar vienkārši sēžot izdomāt. Tā ir vajadzība būt vajadzīgam,» teic Rasma.«Vai varu sevi iedomāties mierā? Nē! Noteikti nē. Kustība ir visu laiku. Domas pa galvu grozās. Citreiz pieķeru sevi, ka radusies ideja, bet kā? Pat nepamanu. Tās pašas atnāk pie manis, nav jāmeklē. Tās dzimst, arī sadarbojoties ar kolektīvu vadītājiem, pagasta padomi,» tā kultūras dzīves organizētāja. Par sadarbību ar līdzcilvēkiem viņa nesūdzas, kaut zina, ka ir kolēģi, kuriem iet bēdīgāk. Toties Rasmai šo gadu laikā nav bijis jāsaņem atteikums.
