Dzīve ne vienmēr nokārtojas tā, kā bērnībā izsapņots. Un reizēm jāpaiet krietnam laika sprīdim, lai uz jautājumu, vai esi laimīgs, sev pavisam godīgi varētu atbildēt apstiprinoši.
Dzīve ne vienmēr nokārtojas tā, kā bērnībā izsapņots. Un reizēm jāpaiet krietnam laika sprīdim, lai uz jautājumu, vai esi laimīgs, sev pavisam godīgi varētu atbildēt apstiprinoši. Un, izrādās, tas var notikt visnegaidītākajā brīdī – tad, kad sen vairs nelolo ilūzijas un negaidi brīnumu. Bet tie notiek. Turklāt tepat līdzās.
Vietā, kur beidzas Elejas un sākas Sesavas pagasts, upes ieskautā zemes pleķī saimnieko Raimonds un Elita Grandovski. Zemnieku saimniecība “Lazdas” dibināta 1992. gada pavasarī, taču īsta saimniekošana sākta pavisam nesen – pirms četriem gadiem, kad Elita piekāpās “Lazdu” saimniekam un no galvaspilsētas pārcēlās dzīvot uz laukiem. Šo izšķirīgo soli viņa ne mirkli nenožēlo un smejoties piebilst: “Ko es Rīgā būtu iesākusi ar saviem “zaļajiem pirkstiņiem”!” No Elitas staro dzīvesprieks, un viņa lepni rāda pirmo dokumentu, kas apliecina viņas zināšanas augkopībā, – sertifikātu, kas izsniegts pēc kursiem Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā.
Ko sēsi, to pļausi
Lai gan “Lazdām” pieder 17,6 hektāri zemes, saimnieki aprūpē krietni mazāku platību, jo desmit hektāri tiek iznomāti. “Tas ir loģisks risinājums – audzējam no visa pa mazumiņam, lai tirgū varētu piedāvāt dārzeņu dažādību, turklāt stādi un vēlāk arī gurķi izaug plēves siltumnīcās,” saimniece atklāj, ka ES nauda, kas paredzēta mazajām saimniecībām, ieguldīta vēl vienas siltumnīcas celtniecībā un drīz tajā jau gozēsies dēsti. Ūdens tiek sūknēts no dīķa, tas atvieglo darbu, jo nav jāstaipa lejkannas – laistīšanai izmanto šļūtenes.
Elita neslēpj, ka pirmais gads bijis visgrūtākais, jo joma, kurā darboties, vēl tika meklēta. Sākumā kūtī izmitināts pāris cūku, kazu, iegādātas vistas un truši, taču ātri vien saimnieki sapratuši, ka tas neatmaksājas, un pievērsušies stādu un dārzeņu audzēšanai. Par pirmajiem soļiem saimniekošanā Elita stāsta ar humoru: “Iestādīju trijās dobītēs sīpolus, trijās vēl kaut ko un gaidīju, kad nu man sāks nākt nauda. Apjausma, kas jādara, lai tiešām būtu ieņēmumi, nāca vēlāk. Tagad jau rudenī zinu, ko un cik nākamgad sēšu, kā izaudzēto realizēšu. Tā, lūk, ir pieredze.”
Atraitnītes, lai gleznotu
Pavisam drīz Elitu varēs sastapt Jelgavas tirgū, kur viņa pārdos puķu, tomātu, gurķu, kabaču, patisonu, dažādu garšaugu un citus stādus. Pirmie zaļie asniņi apkurināmajā siltumnīcā jau uzdīguši un pašlaik prasa lielāko saimnieces uzmanību. “Regulāri jāvēdina, jālaista, jāpārbauda temperatūra. Ja laukā spīd saule, pa dienu var iztikt bez papildu siltuma, taču vakarpusē un naktī gan krāsnī jāpiemet malka.” Vai nav grūti piecelties nakts melnumā? Saimniece apgalvo, ka ne. “Tas pat sagādā prieku! Pa šiem gadiem esmu guvusi lielisku atziņu – ko sēsi, to pļausi. Manā gadījumā tas nozīmē: ja nepamodīšos, krāsns izkurēsies, stādi nosals, nebūs ko vest uz tirgu un nebūs arī naudas.”
Pavasarī viņas “trumpis” ir puķu stādi. Par sēklām vidēji tiek iztērēts 200 – 300 latu, taču pavasarī dēstu tīkotājiem nav jāstaigā no viena tirgotāja pie cita – puķu stādu sortiments Elitai ir tik plašs, ka apmierina pat visizvēlīgāko pircēju gaumi. Līdztekus ierastajām sēklām saimniece iegādājas arī kaut ko eksotiskāku. Viņa atzīst, ka pircēju gaume katru gadu mainās, piemēram, pērn cilvēki prasīja kobejas, un Elita tās varēja piedāvāt, savukārt nemainīga tirgus prece ir atraitnītes, kas parasti siltumnīcā tiek sētas janvārī, taču šogad to dēsti ir zem sniega siltās segas.
Elita atklāj, ka rudenī apmēram 4500 puķu tika izstādītas laukā un drīz platība tiks apklāta ar plēvi, lai ātrāk izkustu sniegs. “Lai uzziedinātu, droši vien atraitnītes ienesīšu siltumnīcā. Audzējot tās ārā, tiek ekonomēta platība, līdz ar to siltumnīcā var iesēt kaut ko citu,” “Lazdu” saimniece novērojusi, ka dēsti vislabāk tiek pirkti no aprīļa vidus līdz Jāņiem. Agrāk pircēji tos neiegādājas, jo baidās no salnām, savukārt vēlāk vairs nav vērts pirkt, jo dārzā izaug tas, kas iestādīts līdz jūnijam.
Par atraitnītēm Elitai ir īpašs stāsts. Proti, tirgū pie viņas pienākusi kāda kundze un ilgi pētījusi stādiņus, līdz izvēlējusies, viņasprāt, skaistākos. Maksājot sieviete it kā starp citu ieminējusies, ka ir gleznotāja un šos ziedus vēlas uzzīmēt. “Tas bija kā medusmaize, jo tieši manis audzētos māksliniece atzina par gleznošanas vērtiem,” mazliet palielot savu veikumu, atceras Elita.
Kad stādi izauguši
Kad stādu sezona beigusies, saimniecei siltumnīcā un uz lauka izaugusi produkcija, ko atkal vest uz tirgu. Pavasarī tie noteikti ir dažādi zaļumi – salāti, loki, dilles un pētersīļi –, arī redīsi, vēlāk pircējiem tiek piedāvāti gurķi, tomāti, paprika, agrie kāposti un puķkāposti, bet vasaras sākumā – zemenes. Elita atceras, ka pirms trim gadiem tirgū tika nopirkti pirmie 300 zemeņu stādi, lai ar ogām varētu panašķēties paši, bērni un draugi, taču zemeņu dobes aizņēma arvien lielāku platību, un šogad raža tiks novākta jau no pushektāra. Uz jautājumu, vai saimniece tiek galā ar ravēšanu, viņa nosmej, ka tā problēmas nesagādā, un atklāj kādu knifiņu: “Kad zemenes sākušas ziedēt, tās nedrīkst miglot, savukārt, kamēr ziedu vēl nav, nav arī nezāļu. Sākumā dobes cītīgi ravēju, taču vēlāk atklāju, ka iespējams arī citādi, proti, attālums starp stādiem aprēķināts tā, lai viegli varētu iebraukt ar zāles pļaujmašīnu – tas nozīmē, ka laikā, kad zemenes ražo, rindstarpas nav jāravē, vien jānopļauj, turklāt tas ļoti karstā laikā neļauj zemei izkalst. Rudenī gan nezāles tiek nomiglotas.”
Elita teic, ka līdz pat vēlam rudenim viņai ir ko piedāvāt pilsētniekiem – kāposti, sīpoli, ķiploki, kartupeļi. Un pat ziemā viens otrs acīgāks pircējs “Lazdu” saimnieci var pamanīt tirgū, jo viņa izdomās, ko pārdot, bet tas jau ir cits stāsts.
Tirgus vilinājums
Tas “cits stāsts” ir par tirgošanos, kas nu kļuvusi par saimnieces dzīvesveidu. Preces realizēšanā viņai nebija pieredzes, pārdošanas mākslu apguva pati, taču tagad Elita zina dažu “mārketinga triku” un to, ka klients jāuzrunā. “Pirmajā reizē aizbraucot uz tirgu, konstatēju, ka nevienu nepazīstu – ne pārdevējus, ne pircējus –, arī izpratnes par to, ko cilvēki vēlas iegādāties, man nebija. Otrajā reizē jutos mazliet drošāk, jo viens otrs tirgotājs pasveicināja, pienāca parunāties, arī situāciju tirgū biju papētījusi un spēju paredzēt, ko pircējiem piedāvāt, bet pēc trešā un ceturtā brauciena jau varēju teikt, ka tirgus ir manas otrās mājas. Tagad bez tā nevaru iedomāties savu ikdienu!” Elita teic, ka sezonā uz Jelgavas tirgu dodas gandrīz katru dienu. Sākumā prece realizēta arī Rīgā, taču ceļš līdz nakts tirgum prasīja vairāk laika un līdzekļu, tāpēc “Lazdu” saimnieki nosliecās par labu Jelgavai. “Dārzeņu laikā iepriekšējā vakarā sagatavoju produkciju un novietoju pagrabā, no rīta atliek vien sakraut mašīnā, un pēc pusstundas jau varu sākt tirgošanos, kas ilgst apmēram līdz diviem pustrijiem pēcpusdienā. Un atkal mājās gatavoju produkciju, lai nākamajā dienā dotos uz tirgu,” Elita atklāj, ka ziemas mēnešos tirgus viņai mazliet pietrūkst, tāpēc reizēm uz turieni aizbrauc pārdot kāpostus un kartupeļus. “Tā vieglāk sagaidīt pavasari,” viņa piebilst.
Pa šiem gadiem Elita iemantojusi pastāvīgos klientus, kas pavasarī iegādājas dēstus, bet vasarā atnāk pastāstīt, kā nopirktais izaudzis, un aizrunā puķu un dārzeņu stādus nākamajam pavasarim. “Ir milzīgs prieks, kad cilvēki pienāk klāt, lai pateiktu paldies par skaistajām puķēm vai veselīgajiem gurķiem un tomātiem. Tā mirkļa dēļ vien ir vērts pūlēties!” saka saimniece.
***
Šis “Lazdās” ir darbīgs laiks – kastītēs jau izpiķēti puķu stādi, un tā būs pirmā nauda, kas saņemta šogad. Taču tikai ar to iztikšana būtu grūta, tādēļ tiek meklētas papildu iespējas nopelnīt – Raimonds strādā algotu darbu, savukārt Elitas pārziņā ir siltumnīcas. Viņa atklāj, ka tas jau kļuvis par sirdslietu, turklāt ne viņai vien. Lauku mieru novērtē arī bijušās kolēģes no Rīgas, kas vasarā labprāt palīdz ravēt un kaplēt, pretī saņemot īstas saules iedegumu un izkurinātu pirtiņu. Neaizvietojami palīgi mājas darbos ir gan Elitas, gan Raimonda nu jau lielie bērni. Saimniece teic, ka dzīvei laukos un šādai mazai saimniekošanai ir savas priekšrocības. Reizēm, kad piemeklē grūtsirdība, atliek vien iziet pagalmā, kur visās varavīksnes krāsās zied puķudobes, lai saprastu, ka dzīve ir skaista.
