Zemnieku saimniecības «Azaidi» mieru Zaļenieku pagasta līdzenajos laukos jau daudzus gadus ik vasaru sargā svēteļu pāris.
Zemnieku saimniecības “Azaidi” mieru Zaļenieku pagasta līdzenajos laukos jau daudzus gadus ik vasaru sargā svēteļu pāris. Tur valda saticīga un darbīga saime. Galvenais saimniekotājs Indulis Balodis ziemā intensīvi apgūst jaunas zinības, tāpēc par augkopības attīstību un lauku ikdienu stāsta vecākais no trim bērniem Oskars, kas mežā gūta rokas savainojuma dēļ mājās atpūšas no darba pētījumu saimniecībā “Vecauce”.
Sarunas sākumā, izrādot jaunāko tehniku, Oskars atklāj, ka rudenī zemes aršanai iegādāts traktors “Valtra”, kas nu “ziemo” garāžā līdzās vecajam “simtpiecdesmitniekam”. Zem jumta gan vietas nav pieticis lielajam kombainam “John Deer”, ar kuru nokulti jau pieci simti hektāru.
Saimniecība “Azaidi” dibināta 1993. gadā, sākumā ar vienu traktoru strādāja 20 hektāros. Kā jau pēc kolhozu laikiem – piešķīra vecu “belarusu” un ēku. Attīstība un platību palielinājums līdz pašreizējiem 500 hektāriem bija apdomīgs un lēns process. No visas apsaimniekotās teritorijas pašiem pieder 170 hektāru. Iespēju robežās arī piepērk. Oskara mamma Anita piebilst, ka Zaļeniekos zemi iegādāties nav viegli – prātīgākie ilgi domā un nemaz tā nevēlas īpašumu pārdot.
Lielākā daļa zemes izvietota ap saimniecību, bet ir arī 15 un vairāk kilometru tālas platības, tostarp 80 hektāru Līvbērzes pagastā. “Mēs skaitāmies vidēja saimniecība, tādu “trīssimtnieku un četrsimtnieku” apkārtnē vairāki.”
Audzē kviešus un rapsi
Baloži lepojas ar Zemgalei raksturīgajām māla augsnēm – auglīgā smagā māla dēļ arī netālajai Glūdai iedots tāds vārds. Tiesa, bietēm tur par smagu, jo slapjos rudeņos tehnikai grūti strādāt.
Pārsvarā audzē ziemas kviešus, vasaras miežus, rapsi un 15 hektāros pērn izauga arī cukurbietes. Pēc lauku saimnieka teiktā, rudenī 110 hektāros iesētais rapsis ziemo labi – kā cerēts, pēc ieilgušā siltā laika sākumā nedaudz piesala, bet dažas dienas vēlāk zemi apklāja pietiekama sniega kārta, ļaujot kultūrai uz pāris mēnešiem “iemigt”.
Jau divus gadus “Azaidu” saimnieki ap 60 procentos platību izmanto minimālās apstrādes metodi, kad lauku pēc ražas novākšanas nevis apar, bet sadisko un tūlīt apsēj. Tā tiek ietaupīts uz tehnikas rēķina, lai gan augsnes “atveseļošanas” nolūkā to ik pēc laika arī apar.
Rapsi un daļu kviešu realizē kooperatīvā “Latraps”, cenas apmierinot – tās ir augstākās valstī. Rudenī par novāktu rapša tonnu saņemts aptuveni 170 latu – tā šīs kultūras audzēšanas vēsturē esot visaugstākā, jo daudzviet Eiropā, tostarp Latvijā, bijusi neražīga sezona.
Par biešu nozari neskumst
Vai ar augkopību nodarboties izdevīgi? “Pagaidām vēl ir, grūtāk būtu bez atbalsta maksājumiem,” vērtē Oskars. Baloži arī cītīgi rakstījuši projektus, lai iegūtu līdzfinansējumu tehnikas iegādei. Tādējādi nopirkts arkls un minerālmēslu izkliedētājs. “Ar cukurbietēm mums ļoti paveicās,” par veiksmi neveiksmē stāsta Anitas Kundze. Oskars teic, ka tehnika bijusi veca, to tagad bez bažām varēs “nodot metāllūžņos”. Par nozares beigām “Azaidos” neskumst, tur optimistiski raugās uz rapša audzēšanu.
Raizes gan sagādājot tas, ka ārzemnieki izpērk pagasta zemi. Kāds dānis nupat iegādājies 700 hektāru. Baloži nepiekrīt zemkopības ministra Rozes teiktajam, ka laucinieki paši vien vainīgi, ja zemi brīvajā tirgū vieglu roku izpārdod. Ārzemnieki esot konkurētspējīgāki, jo atbalstu saņem gan savā valstī, gan pie mums. Tādējādi viņi var solīt augstāku cenu, tāpēc nekas neatliek arī mūsu zemniekiem.
Saimniecība algo trīs darbiniekus, no tiem divi strādnieki un grāmatvedis. Paši sev par darbu nemaksā – tas esot dzīvesveids. Sējas un ražas novākšanas laikā pieaicina vēl pāris palīgu. Lai dabūtu kārtīgus un uzticamus cilvēkus, jau savlaicīgi jāapzina, kuri tādi varētu būt. Pagaidām paveicies – lai gan pa kādam nomainoties, ir arī pastāvīgi kadri. “Azaidu” saimniece slavē pieredzējušo Edgaru Eglīti un Oskara vecuma Didzi Bēmu. “Mums laimējies – vīriem ir “zelta rokas”. Visu prot, nav nemitīgi jāizrīko,” saka Anita.
Atpazīta jauna rapša slimība
2001. gadā Oskars iestājās Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Izvēlētajai laukkopības specialitātei atbilstošs bija arī bakalaura darba temats – pēc mācību saimniecības “Pēterlauki” datiem viņš salīdzināja vasaras rapša rādītājus.
Turpinot studijas fakultātes maģistrantūrā, pašreiz otrajā jeb noslēguma gadā jaunais speciālists pēta ziemas rapša audzēšanu Zemgalē. Izvēlētas pa trim saimniecībām Bauskas, Dobeles un mūsu rajonā, kur regulāri jāievāc dati par kultūras attīstību, ziemošanu, ražību.
Tagad, rakstot maģistra darbu, kā vienu no secinājumiem Oskars min profesoru Zintas Gailes un Birutas Bankinas vadībā atklātu mūsu valstī maz pazīstamu rapšu slimību – sakņu kakla un stublāju puvi. Līdz šim Latvijā tai īpašu uzmanību nepievērsa, postīgākā bija baltā puve. Eiropā šī kaite atzīta par ļoti bīstamu, bet pie mums plašāk parādījusies tikai pērnruden, jo rapsis te ienācis samērā nesen. Slimības izpēte ir tikai sākuma stadijā, lai gan atrodama ikvienā laukā, arī fungicīdi tās ierobežošanai vēl tiek meklēti.
Paralēli studijām Oskars algotu darbu strādā mācību un pētījumu saimniecībā “Vecauce”, kur viņa atbildība ir pārzināt izmēģinājumu un demonstrējumu lauciņus. Ziemā laiku galvenokārt nākas pavadīt pie datora, apstrādājot dažādu informāciju, bet vasara aizrit uz lauka.
Kā darbu “Vecaucē” var apvienot ar “šeptēm” Zaļeniekos tēva saimniecībā? Speciālists teic, ka pagājušajā ziemā piedāvājumu strādāt Vecaucē izrunājis ar tēvu. Viņš atbalstījis domu, ka pētījumu saimniecībā varēs apgūt daudz jauna, būs labāk informēts par aktualitātēm nozarē un zināšanas ieguldīs arī “Azaidu” attīstībā. Oskars smej, ka pagājušajā vasarā savās mājās tik vien iespējis, kā sētā nopļaut zālienu. Kaut gan atalgojums zinātnē pagaidām neesot konkurētspējīgs, iegūtās prasmes un gudrības ir tā vērtas, lai vismaz pāris gadu vēl turpinātu studēt un pētīt.
Ko zemnieks dara ziemā?
Rosības netrūkst. Strādnieki patīra grāvjus, piestrādā saimniecībā, kur remontējamas darbnīcas un veicamas citas lietas.
Tēvs Indulis pašreiz kursos apgūst daudz jauna, piemēram, datorapmācību. Laika pietiek ne tikai smagam darbam, bet arī atpūtai – aizbraucot uz teātri, ceļojot pa Latviju. Uz ārzemēm gan īstas gribēšanas doties neesot – piemājas saimniecībā ir sava govs un rukši, kas ikdienā jāapkopj. “Mums pietiek ar mājām,” nosaka Anitas kundze, kuras lepnums ir lielā ģimene. Katru nedēļas nogali atbrauc gan dēls Oskars, gan abas meitas – Elza, kura mācās Zaļenieku pamatskolā, un nekustamo īpašumu vērtētāja zemes ierīkotāja Elīna ar draugu. “Bērniem lauki patīk, meitas puisis ir arī liels makšķernieks, tāpēc daļēji iztīrījām un paplašinājām dīķi,” atklāj mamma. Lai gan tagadējā mājā pēc remonta ievākušies tikai pirms diviem gadiem, var redzēt, ka lauksaimnieks ne vien zemi apstrādā, bet arī uztur kārtīgu vidi ar labi koptu mauriņu un puķēm. Ainavu “Azaidos” tikai sākot veidot. Oskars ar lepnumu teic, ka vecāku mājas ir atbalsta vieta visai ģimenei. Anita stāsta, ka to nosaukums 1993. gadā izvēlēts ar simbolisku nozīmi – lai nekad nenāktos piedzīvot trūkumu. “Azaidu” ļaudis ik dienu sanāk kopā arī launaga laikā, tāpēc sātīgas maltītes ir goda lieta. Anitas kundze smej, ka viņa saimniecībā nolīgta par pavāri, jo katru dienu jāpaēdina gan kuplā ģimene, gan strādnieku pulks.
Dzīves jēga rasta ticībā
Lai gan pagājis nostāk no aktīvas darbības, Oskars aizvien ir Jauno zemnieku kluba biedrs. Nosaucot citas sabiedriskās aktivitātes, viņš atklāj, ka ievēlēts Zaļenieku evaņģēliski luteriskās draudzes padomē. Baložu ģimenē visi ir ticīgi ļaudis, tāpēc svētdienu rītos ir vieni no nedaudzajiem, kas apmeklē dievkalpojumus. “Tā ir tipiska lauku draudze, kur aktīvas vien kādas trīs ģimenes,” saka lauksaimnieks, kas visu studiju laiku darbojies Latvijas Kristīgajā studentu brālībā. Tur iegūti arī tuvākie draugi. Ko lauciniekam dod pievēršanās Dievam? Oskars apgalvo – tas dzīvei piešķir jēgu. Anitas kundze vērtē, ka tā ir zināma stabilitāte, piepildījums. “Azaidos” zina, ka lauksaimniecību tieši ietekmē laikapstākļi. Tos savukārt regulējot kāds augstāks spēks. Taču neesot tā, ka laukiem vētras un ilgstoši lieti ejot secen, dažkārt pat šķiet, ka tieši Baložu ģimenes platībām gadās piedzīvot lielāko postu.
