Akciju sabiedrība «Agrofirma «Tērvete»» atrodas uz ļoti auglīgas zemes un ir viens no lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem valstī.
Akciju sabiedrība «Agrofirma «Tērvete»» atrodas uz ļoti auglīgas zemes un ir viens no lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem valstī. Par saimniekošanu uz savas zemes un ne tikai par to – šī saruna ar a/s «Agrofirma «Tērvete»» valdes priekšsēdētāju Modri Gobu. Viņa teiktajam var piekrist, var nepiekrist, taču tam ir svars.
Uzskatu, ka nav visai prātīgi Latvijas zemi brīvi pārdot ārzemniekiem, kamēr vēl neesam iestājušies Eiropas Savienībā, kur zemes cena ir 10 reižu augstāka nekā pie mums. Ārzemnieki, zinādami, ka agri vai vēlu būsim Eiropas un pasaules apritē, ka izlīdzināsies pagaidām dažādie nosacījumi, tai skaitā zemes cena, jau tagad aktīvi darbojas zemes tirgū, iepērkot to par daudzkārt zemāku cenu nekā, piemēram, Holandē, Vācijā, Dānijā…
Ja paskatās lauksaimnieciskās ražošanas apstākļus, darbaspēka cenu un zemes cenu, ārzemnieki postsociālisma valstīs, salīdzinot ar pašu mājām, var strādāt ļoti perspektīvi un rentabli. Darbaspēka cena Eiropā ir nesalīdzināmi augstāka. Līdz ar to, investējot līdzekļus, jau tagad ārzemnieki gūst labumu, un vēl lielāks tas būs tad, kad viss nostāsies savās vietās, kad Latvijā zeme maksās tikpat, cik ES.
Kā šāda iespēja radās?
Man liekas, ka savulaik pieņemtie attiecīgie likuma grozījumi, kas paredz brīvo zemes tirgu, nebija nejauši, jo nekas šajā un nevienā citā valstī nemēdz būt nejaušs. Arī Pasaules Bankas atzinums vēsta, ka mūsu valstī viss notiek nevis valsts, bet kaut kādu noteiktu grupējumu interesēs. Acīmredzot, ja pirms iestāšanās Eiropas Savienībā ir radīta iespēja pārdot zemi, tad ir pircēji.
Kas, jūsuprāt, ir pārdevēji? Vai trūkumā nonākušie zemnieki?
Es runāju nevis par tiem, kam pieder zemes īpašumi, bet gan par tiem, kas piekrita grozīt likumu, lai varētu notikt šis brīvais zemes tirgus. Man nav, protams, nekādu pierādījumu, taču nekas jau nenotiek tāpat vien. Kāpēc ārzemnieki sāka ar Latvijas labākajām zemēm? Pirmās izpirka un izpērk joprojām tieši tās. Latvijā visaugstvērtīgākās zemes ir Dobeles rajona Krimūnu un Tērvetes pagastā, Jelgavas rajonā – Zaļenieku apkārtnē, kā arī Zemgalē kopumā. Manuprāt, patlaban tur ārvalstu firmām piederošo zemju īpatsvars ir vislielākais valstī. Tas arī man ir sāpīgi. Un vēl ir sāpīgi, ka starp valstīm tiek noslēgti it kā savstarpējo investīciju aizsardzības līgumi: bieži vien ārvalstu investīcijas tiek motivētas tādējādi, ka tiks investēts, lai palīdzētu attīstīties, lai mācītu, kā jāstrādā, lai palīdzētu ieviest jaunākās tehnoloģijas, pasaules līmeņa saimniekošanu, organizētu zemnieku mācības, sniegtu viņiem pakalpojumus utt. Es neuzskatu, ka atbalsts zemniekiem būtu viņu nodzīšana no savas zemes. Daudzi zemes kopēji labprāt paši būtu paplašinājuši savas apsaimniekojamās teritorijas, tai skaitā arī mūsu firma to būtu darījusi tuvākajās platībās. Taču vietējie nespēj konkurēt ar ārzemniekiem. Zemnieku saimniecībām ir zudušas iespējas paplašināties – vismaz puslīdz pieņemamā tuvumā.
Izklausās mazliet drūmi un absurdi.
Absurdi ir kaut vai tas, ka likumi noteikuši: Latvijā reģistrētām uzņēmējsabiedrībām, firmām, arī a/s «Agrofirma «Tērvete»», lai drīkstētu pirkt zemi, vajag pierādīt Uzņēmumu reģistrā, ka vismaz 51 % mūsu uzņēmuma kapitāla daļu pieder Latvijas pilsoņiem. Statūtsabiedrībās līdzīpašnieku skaits bija samērā liels. Piemēram, a/s «Agrofirma «Tērvete»» līdzīpašnieku jeb paju īpašnieku, pēc sākotnējiem aprēķiniem, bija vairāk nekā 800. Un tad nu vajadzēja 800 īpašnieku pases vest uz Uzņēmumu reģistru, lai pierādītu, ka vismaz 51 % ir Latvijas pilsonība. Labi, ka izlūdzāmies aizvest pasu kopijas. Tajā pašā laikā uzņēmumiem, kas simtprocentīgi pieder ārvalstu firmām vai pilsoņiem, likumi brīvi, bez īpašiem pierādījumiem, atļāva iegādāties zemi. Tātad mums savā valstī pirkšanas iespējas ir sarežģītākas nekā ārvalstniekiem. Tas ir neizprotami, apkaunojoši, pazemojoši.
Pašlaik mēs nevaram iegūt skaidru informāciju, cik kuram zemes pieder, jo ārzemju pilsoņi, uzņēmēji var iepirkt zemi, arī slēpjoties aiz Latvijas pilsoņu mugurām. Un tad pēkšņi parādās Latvijas pilsoņi, fiziskas personas ar ļoti lielu naudu, kas uzpērk zemi. Var nojaust, ka aiz viņiem ir kāda roka, iespējams – no ārzemēm. Grūti pateikt, vai tie ir dāņi vai austrieši, vai vācieši. Varbūt arī šie īpašumi kādreiz tiks legalizēti, tāpat kā pie mums agri vai vēlu nāk gaismā, cik kuram ir miljonu. Tagad jau daudzi pat nekautrējas atklāti runāt un demonstrēt savus īpašumus, kas ar prātu nav aptverami. Kā tādus, godīgi strādājot, tik īsā laikā tik nabadzīgā valstī varēja iegūt?!
Vai nav neviena politiska vai ekonomiska spēka, kas gribētu kaut ko šajā ziņā mainīt?
Zeme vēl joprojām ir ļoti sadrumstalota. Lauksaimniecības reformu likumu autoru un ideologu centieni atjaunot pirmskara Ulmaņlaika lauksaimniecību īstenojās. Katram tika atgriezts «savs kaktiņš, savs stūrītis». Liela daļa tā arī turas pie sava kaktiņa. Turklāt šī zeme ir vēl vairāk sadrumstalota nekā pirms kara, jo audzis mantinieku pulks, tātad jau tā sīkie īpašumi ir sadalīti vēl sīkāk. Par to liecina kaut vai tas, ka Latvijā 94 % piena saražo saimniecībās, kur ir līdz piecām govīm. Sīka saimniecība uz sīkas zemes platības… Tāda ir situācija. Mūsu lauksaimnieku lielākā nelaime ir zemes sadrumstalotība: sīkās saimniecībās nav pārticīga dzīve šodien un vēl jo vairāk nebūs pēc gadiem četriem pieciem, kad iestāsimies ES. Vajadzētu saimniecības apvienot, palielināt platības, kooperēties. Spēcīgākās, turīgākās saimniecības pārsvarā ir tās, kas apstrādā zemi vairāku simtu, pat tūkstoš hektāru platībā. Turpretī tajos Latvijas novados, kur zemnieku saimniecības ir sīkākas, klājas grūti. Ņemot vērā vietējā tirgus absolūto neaizsargātību un beidzamo 10 gadu katastrofālo ražošanas sašaurināšanos (par to liecina kaut vai publikācijas «Lauku Avīzē» – cik ražojam paši un cik importējam), kļūst saprotams, kāpēc liela daļa zemnieku atteikušies no lopkopības. Vienkārši tā nav aktuāla. Tie, kas to saprot, beidz pastāvēt kā zemnieki.
Vēl jau gan viens otrs sīksti turas pie cukurbietēm, kviešiem.
Jā… Zemnieki gadu no gada vienos un tajos pašos laukos audzē labību. Tādēļ ražība neizbēgami arvien krītas, jo barības vielas, ko izmanto attiecīgā kultūra, tiek izsmeltas, savairojas specifiskas slimības. Lai ar tām cīnītos, pastiprināti jālieto ķīmija. Lopkopības panīkums nebūt neveicina zemes auglības palielināšanos un trūdvielu saglabāšanos augsnē: iestrādājot tikai smalcinātus salmus, tie grūti sadalās, jo augsnē trūkst attiecīgo baktēriju. Dažas nopietnākas zemnieku saimniecības cenšas audzēt āboliņu vai zālāju sēklas, zirņus, arī cukurbietes kaut ko dod, bet tas tomēr neatsver to, ko spēj kūtsmēsli… Mēs «Tērvetē» esam zināmā mērā droši, jo pastiprināti dodam kūtsmēslus zemēm, kas ir akciju sabiedrības īpašumā. Mums pieder 1600 hektāru. Mēslojumu augu sekā dodam tajās zemēs, ko īpašnieki mums iznomā uz ilgāku laiku, bet esam uzmanīgi ar īpašniekiem, kas savu zemi iznomā uz diviem trim gadiem, jo zemes nomas tirgū ir negodīga konkurence. Nav noslēpums arī, ka daudzi nemaksā nodokļus.
Tomēr agrofirma turpina paplašināties?
Mums ir daudz zemes īpašnieku bijušā kolhoza «Tērvete» teritorijā, bet pēdējā laikā mūsu rokās nonāk galvenokārt tā zeme, kuru īpašnieks ir «nolaidis», aizaudzējis ar nezālēm tik tālu, ka pats vairs galā netiks. Jo tālāk no Zemgales, jo vairāk nezālēs aizlaistu lauku. Jo, kā jau teicu, Latvijas zemnieks var izdzīvot ar kviešu un cukurbiešu audzēšanu, un šīs kultūras vairāk koncentrējas Zemgalē. Bet tālāk… mazās piensaimniecības, mazie lauciņi, vājākās augsnes. Piemēram, Vidzemē un Latgalē, kur graudus nav jēgas audzēt, milzīgas platības stāv atmatā. Un tad parādās gudri vīri, kas šīs zemes sāk izpirkt, lai apmežotu. Mūsu rajonā aktīvi iepērk zemi dāņi, arī «Latvijas finieris» iegādājas zemes, lai stādītu bērzus un perspektīvā nodrošinātu sevi ar materiālu. Ārzemnieki pērk zemi ar nolūku apmežot, viņi gaidīs solītās subsīdijas par katru apmežoto platību.
Domāju, ka pagaidām vēl neapjaušam situāciju: zemnieks nevar šo zemi apsaimniekot, bet viņš to nevar, jo tirgus novests tiktāl, ka zemnieks nespēj ražot konkurētspējīgu produkciju. Ar lielām grūtībām mūsu vismodernākās saimniecības konkurē ar subsidēto produkciju, kas nāk no ES valstīm un kontrabandas ceļā. Bet zemniekiem, kam nav lielu platību un tehnikas, vienkārši vairs nav jēgas strādāt.
Zemnieki, kas jau sākuši ar to visu samierināties, nodarbojas ar naturālo saimniecību, ir paēduši, bet nereti viņiem nav iespēju skolot bērnus, par studēšanu nemaz nerunājot, un bērni laukos dzimst arvien mazāk. Samazinās lauku iedzīvotāju skaits, palielinās bezdarbnieku pulks… Pastiprinās apātija: vienalga, vai kāds ārzemnieks apmežos vai neapmežos zemi, varbūt pat parādās doma, ka, redziet, ārzemnieki ir labi, viņi nopērk zemi un dod darbavietas mums.
Kad Latvija atguva neatkarību, zeme piederēja Latvijas tautai. Nelikumīgi, bet tas tā bija. Šo zemi likumīgi atdeva īpašniekiem, tā nonāca konkrētu Latvijas pilsoņu īpašumā. Taču nekāda revolūcija, nekāda atmoda neatdos tos īpašumus, kas reiz izpārdoti: vai nu būs nemitīgi jāstrādā tā, kā to vēlēsies ārzemnieki, vai varbūt mums piedāvās nopirkt šo zemi atpakaļ, bet nu jau par Eiropas vidējo cenu.
Gribu minēt vēl dažas problēmas. Protams, es atbalstu to, ka zemes īpašumi bija jāatdod likumīgiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem. Taču nevaru samierināties ar to, ka, uzmērot šos īpašumus, nerēķinājās ar situāciju ražošanā un zemes lietotāju interesēm. Zemes mērnieki it kā neredzēja vai nevēlējās redzēt, ka uz zemes ir lopu ferma, kalte, artēziskā aka utt. Piemēram, mūsu uzņēmuma lielfermā «Tērces», kurā ir 400 slaucamu govju, atjaunojot vecās zemes robežas, tā tika novilkta, atdalot pusotru korpusu pa diagonāli. Tagad, lai reģistrētu šo īpašumu Zemesgrāmatā, ir lielas problēmas! Šis nav vienīgais gadījums.
Ir vēl viena likumdošanas radīta problēma. Likums «Par zemes dzīlēm» paredz, ka zemes īpašniekam pieder zemes dzīles, tai skaitā pazemes ūdens. Un, ja mums lopkopības vajadzībām vajadzīgs ūdens un ja mūsu artēziskā aka nav iezīmēta plānā, zemes īpašniekam, kurš to vēlas, ir visatļautības un šantāžas iespējas, jo ūdeni varam lietot, tikai slēdzot līgumu ar viņu. Lai gan savulaik tā aka būvēta par kopsaimniecības līdzekļiem. Daudzās valstīs pazemes ūdeņi ir valsts resursi.
Kā jūs vērtējat ārvalstu firmu darbošanos lauksaimniecībā?
Domāju, ka Latvijas pilsoņi ārzemju uzņēmumos strādā labi. Uzskatu, ka šie cilvēki, piemēram, SIA «Dobele Agra», ir ļoti labi speciālisti, ļoti labi strādā. Viņi iegūst augstas ražas, strādā rentabli, bet viņi tomēr nav nekādi noteicēji par to, kā un ko darīt. Viņi pat varbūt nezina, cik ilgi varēs strādāt. «Dobele Agra» ir «Tērvetei» kaimiņos, mums ir ļoti labas attiecības.
Taču mēs saimniekojam uz savas zemes, savukārt viņi strādā pie zemes īpašnieka – ārzemnieka. Zināma atšķirība ir, jo ne velti ir tāds TV raidījums «Savai zemītei». Savai zemei tomēr ir īpaša vērtība… Gribētu vēlēties, lai pēc iespējas vairāk mūsu bērnu un mazbērnu varētu darboties savā zemē. Agrofirmas «Tērvete» valde un akcionāri patlaban strādā, lai tas tā būtu.
