Ko nozīmē būt pilsoniskai sabiedrībai?
Ko nozīmē būt pilsoniskai sabiedrībai? Tas nozīmē, ka sabiedrības nebaidās būt atbildīga par problēmām, kas tajā ir samilzušas; tas nozīmē, ja iedzīvotājus neapmierina koku izciršana pilsētā, viņi visiem legālajiem līdzekļiem cenšas publiski paust savu viedokli; tas nozīmē, ja pilsētā ir neestētiska vide, neapmierinātie ne tikai pauž savu negatīvo nostāju, bet arī pašorganizējas un cenšas visiem līdzekļiem sapost pilsētas vidi; tas nozīmē, ja apkārt staigā narkomāni, tad iedzīvotāji organizē jebkuru iespējamo pretestību šai sērgai. Pilsoniskā sabiedrība nozīmē būt aktīvam un sociāli pašapzinīgam demokrātiskas valsts pilsonim.
Pagājušās nedēļas nogalē publiskotajā ANO «Pārskatā par tautas attīstību Latvijā» tiek runāts par Latvijas slēgto (nesabiedrisko) politiku un vājo pilsonisko sabiedrību, kas kūtri iesaistās valsts politiskajā dzīvē. Šis pārskats pirmo reizi ir veltīts tādiem 90. gadu Latvijas jutīgiem jautājumiem kā slēgtā politika un iedzīvotāju vājā līdzdalība. Patiesību sakot, tas, kas tagad pēkšņi tiek paziņots ANO pārskatā, ir pašsaprotama un acīmredzama parādība. Jau iepriekšējos gados par Latvijas sabiedriskās politikas un pilsoniskās sabiedrības neadekvātumu Rietumu demokrātiju vērtībām ir runājuši vairāki Latvijas sociālo zinātņu pārstāvji, tai skaitā arī ANO pārskata galvenais redaktors Tālis Tīsenkopfs. Tāpēc šeit vajadzētu pievērst uzmanību pavisam konkrētām problēmām, proti, par vāju pilsonisko sabiedrību lokālajā līmenī, jo neba kādā abstraktā nacionālajā līmenī ir definējama iedzīvotāju pilsoniskuma rašanās.
Kāpēc prioritārai jābūt pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju pašaktivizēšanai un pašorganizēšanai? Uzskatu, ka svarīgākais arguments ir publisko varas institūciju tuvības pakāpe, kas pašvaldībās, saprotams, ir ievērojami augstāka. Pašvaldības iedzīvotāju šodien galvenokārt nomāc tīri praktiskas problēmas: komunālie maksājumi, karstais ūdens, apkure utt., tāpēc pilsoniskā pašorganizēšanās tiek atstāta novārtā. Bet novārtā to nedrīkstētu atstāt. Nu kaut vai ņemsim par piemēru Jelgavu. Vai pilsētā nav sociāli nozīmīgu jautājumu, kas jārisina vietējai pilsoniskajai sabiedrībai? Narkomānija, neestētiskā pilsētvide, nekvalitatīvas, vietumis neapgaismotas ielas – tās ir tikai dažas nozīmīgākās Jelgavas problēmas. Un ir ļoti svarīgi jau tagad apzināties, ka ne jau viens būs kalna gāzējs, bet gan vairāki, kas apvienosies (pašorganizēsies), definēs savas prasības un centīsies pa visiem iespējamiem kanāliem (prese, drīzumā – internets, vizītes pie atbildīgajām amatpersonām, tālruņa zvani atbildīgajām institūcijām u.c.) panākt pilsētai, tas ir, Jelgavas sabiedrībai, labvēlīgu problēmu risinājumu. Tātad tas ir viens problēmu loks – iedzīvotājiem spēt pārvarēt savu ikdienas pragmatismu, veroties tālāk par savu zupas šķīvi.
Cits jautājums ir par pašvaldībām. Proti, vai tās veicina pilsoniskās sabiedrības izveidei piemērotu sociālekonomisko vidi. Prakse rāda, ka ievērojami aktīvāki cilvēki ir bagātajās pašvaldībās. Kā ir Jelgavā? Jelgavu nesauksim par bagātu, kas ar saviem 10 miljoniem latu lielo budžetu ik gadu knapinās. Jāatgādina, ka lielākā daļa partiju pirms pašvaldības vēlēšanām neizcēlās ar sevišķu konkrētību, kā stimulēt vietējās sabiedrības aktīvāku iesaisti pašvaldības realizētajā politikā. Atzīmēšanas vērts būtu «Latvijas ceļa» solījums, lai gan pašreizējā finansiālajā situācijā grūti realizējams, – divu gadu laikā izveidot referendumu kā instrumentu pilsētniekiem svarīgu jautājumu izlemšanā. Laikam līdz šādam demokrātijas atribūtam mēs vēl «nevelkam». Bet tas nebūt nenozīmē, ka tā ir vienīgā iniciatīva, ko pašvaldība varētu realizēt. Atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai var būt kā finansiāls, tā arī pašvaldībai spēlējot «aizmugures» lomu, piemēram, garantējot vai rekomendējot projektus, kurus izstrādājuši pilsētas iedzīvotāji. Šāds atbalsts ir pavisam reāls un ļoti noderīgs, rakstot projektus fondiem.
Pilsoniskā sabiedrība demokrātiskā valstī nav «niekošanās ar pīrādziņiem», bet gan dzīvošanas forma. Pilsoniskumu cilvēkos neieaudzināsi, tāpat kā to neaktivizēsi ar ANO pārskatiem. Pilsoniskums ir jāizjūt, un svarīgi lai šī izjušana sāktos lokālajā līmenī, jo cita ceļa nav, ja mērķis ir demokrātiskas valsts stiprināšana.
